1. A. 1681. Āboliņu Jānis Rūjeniešos. LP, V, 367 (160, 2).

Vienam tēvam trīs dēli : divi gudri, trešais muļķis. Visi trīs gāja sievas meklēt; muļķītis atrada brūti, gudrie neatrada. Par to gudrie sadusmojās un nodomāja muļķīti izjokot. Sestdienas rītā tie ierunāja tēvam, lai muļķītim nedodot pirts malku, lai ejot tāpat melns savās kāzās. Bet muļķītis ne pagalam negribēja melns kāzās iet. Beidzot tēvs teica: "Ko es ar tevi tiepšos. Brauc mežā nocirst pirts malkai to egli, kas apzīmēta!"

Bet braucamā ķēvīte bija gaužam liesa: nevarēja ne tukšā pakustēt, kur nu vēl egli pārvilkt? Mežā muļķītis atstāja ķēvi zālē ieēsties., netālu no cērtamās egles, un pats ņēmās cirst. Pa brītiņam egle krita arī; bet tik nelaimīgi: uzgāzās ķēvītei un nosita to. Ko nu? Kā teiks tēvam, 1abi nebūs. Neko darīt - jārauga tēvam aplinkus pielabināties. Tēvs no laika gala brīnum cienīja meža putnu gaļu, to muļķītis zināja. Tādēļ noģērbās pliks un iebrida ezerā pīles saķert. Bet pīles peldēja veikli un nedevās rokā; gan svieda ar cirvi vai netrāpīs, bet cirvis neķēra pīles un nogrima ezerā. Par to starpu čigāns bija piezadzies drēbēm un aiznesis. Kam nu tāds pliks rādīsies? Beidzot pa nokrēslu aizlīda brūtes mājā kaņepēs slēpties. Bet mājas suņi drīzi apcēla, ka kaņepēs kāds slapstās; tie apstāja nabadziņu un rēja tik sīvi, ka ne atgaiņāties. Neko darīt - bija jāmūk pie laika uz riju; bet suņi ir te pakaļ. Par laimi rijas priekšā ieraudzīja lielu baļļu; muļķītis lēca tai paša iekšā. no suņiem glābdamies. Bet tā bija darvas baļļa, pilna ar darvu. Nu bija no galvas līdz papēžiem melnā kunga ādā. Neatlikās cits, ka naski doties rijas krāsns augšā žāvēties. Bet krāsns augšā nākamā sievas māte todien pārsildīja vistu spalvas. Līdz muļķītis spalvām piesitās, visas salipa pie darvainām miesām. Nu bija dzīvais velns. Tomēr tas vēl nekas. Drīzi sievas māte ar brūti atnāca rijas krāsnī plāceņus cept un šis turpat augšā - vai tie nav traki joki? Cepa, cepa - nekas. Tie, kā par nelaimi, sievas mātei viens plācenis izdevās bez piedegumiem ļoti gludens un skaists. Viņa mētāja karsto plāceni plaukstīs, rādīdama brūtei: "Re, meitiņ, kas par plāceni! Būs vai pašam brūtgānam!"

Muļķītis, gribēdams brūtgāna plāceni redzēt, liecās krāsns malai pāri; bet cepējas, nezin kā pacēla acis, ieraudzīja dzīvo velnu un tā klupdams, krizdamas prom ļaudim stāstīt, kāds negantnieks viņas tur baidījis. Tomēr muļķītis pa to starpu laimīgi pārbēga mājā un taisni ieskrēja siltā pirtī, kur brāļi jau pērās. Nu pēra un berza muļķīti, kamēr balts.

&127;Nodzēra kāzas. Mēnesi pēc kāzām, muļķītis brauca pie sievas mātes atkāzās. Ceļā sieva piekodināja vīram, lai ciemā daudz neēdot, tas. neesot jauki. Aizbrauca tur, muļķītis vairāk neēda, kā vienu plāceni, un gāja gulēt. Naktī atmodās, tā gribējās ēst, ka nekur šauties. Neko darīt - bija jākāpj no gultas un plāceņi jāmeklē paslepus pa malām. Izgrābstījās šur, tur - nekur dabūt. Beidzot iekūlās aizkrāsnī un notvēra kautko mīkstu. Cirta tam pašam ar zobiem virsū. Bet tas bija kaķēns un zobiem šitāds plācens par sīkstu.

Atgāja atpakaļ gultā izstāstīt is6evai, ka nelaimējies ēdienu atrast. Sieva atteica, ka muldā mīkla -- lai iet to pašu saēsties. Muļķītis ņēma mīklu abām rokām un ēda, kamēr vairāk negribējās. Bet kā nu rokas tīras dabūt? Prasīja atkal sievai padomu. Tā atteica: "Tepat uz galda ūdens krūzīte - nomazgā turpat!``

Muļķītis iebāza abas rokas krūzē, bet nedabūja vairs ārā. Prasīja atkal sievai padomu.

Sieva teica: "Ej ārā un pārsit pret kādu stabu krūzi!" Labi. Bet tai brīdī sievas māte bija izgājusi blusoties mēnesnīcā. Muļķītis domāja: "Tas jau būs laikam stabs?" un zvēla ar krūzi sievas mātei pa muguru: krūza izšķīda, bet sievas mātei bija jādarina bēres - lielas, garas bēres; un muļķītis vēl šodien bērēs mielojas, ja nava pārbraucis mājā.