2. A. 1681. Teicēja 86 g. veca J. Poriete Lubānas Lielpurvos. Folkloras krātuvē.

Vienam tēvam un mātei bijuši dēls un meita. Meita izgājusi pie vīra un vēlāk ar brālim nākušas kāzas. Tā reiz meitas vīrs aizgājis pie sievas tēva un sievas mātes. Sievas māte darījusi alu, aizsūtījusi znotu uz mežu, iedevusi cirvi, zirgu un ratus, lai atved malku. Aizbraucis uz mežu, pietaisījis ratus pie koka, lai ka koku laidīs - tas krīt ratos. Kā nu koks kritis ratos, nositis zirgu. Ko darīs - zirgs nosists. Paņēmis cirvi - ies uz māju. Iedams uz māju, redz: pīles peld ezerā. Nodomājis: nav malkas, nav zirga - būs kad pīles kāzām. Sviež ar cirvi pīlēm. Cirvis noslīcis, pīles aizskrējušas. Ko nu darīs? Viņš novilks drēbes, bridīs ezerā cirvi meklēt. Cirvi neatradis - ies malā. Bet kamēr pats ezerā cirvi meklē, tamēr malā citi nozog drēbes. Ko darīt? Palicis pliks. Viņš gan zinot, ka sievas māte darot namā alu. Ielavījies klusām namā un iekāpis alus kubulā. Ienāk sievas māte, ierauga šo kubulā, iekliedzas: "Uja, znotiņ, ko nu darīsim? Ne vairs dzert, ne zemē liet,."

Nāk kāzas - sieva sūta vīru uz tirgu, 1ai nopērk zābaku, ar ko uz kāzām braukt. Vīrs staigā, staigā, bet viena zābaka nekur nevar atrast. Kur ir zābaki, tur visi pa pāram, bet sieva jau teikusi, lai nopērk zābaku. Pēdīgi tomēr dabūjis tādas dūdas, kur abas kājas salīstu' vienā zābakā. Tā nu abi aizbraukuši uz kāzām. Nobraukušiem sievas māte sakot: "Kāp, znotiņ, laukā!"

Sieva sakot: "Kur viņš kāps? Abas kājas vienā zābakā." Bet viņš izmaucis kājas no zābaka un izkāpis.

Pa kāzām sieva par viesu mielotāju, viņa saka vīram, kuŗš mēdzis ilgi pie galda ēst, kad viņa ar savu kāju piesitīs apakš galda pie viņa kājas, tad lai viņš saprotot, lai lie.kot mieru ēst. Tā nu visi viesi sasēstas pie galda ēst. Bet mājas kuce, vai vilka rauta, piesitusi ar asti viņam pie kājas. Vīrs nu vairs neēd. Sievas māte nezinādama, kas noticis, mudina: "Ēd nu, znotiņ, ēd!"

Bet viņš domā, ka jau dabūjis mājienu, vairs neēd.

Pienāk vakars, vīram dikti gribas ēst. Viņš noskatījies, ka sievas māte iejaukusi raušu baļļiņu un uzlikusi uz krāsns. Viņš uzkāpj uz krāsns un sāk ēst mīklu. Ēzdams viņš domā, ka arī citiem kāzniekiem gribas ēst, kas turpat guļ. Kuŗš kāznieks izlaiž troksni, viņš saka: "Neprasi, došu jau tev ar."

Kuŗš laidis švīkstienu, tam teicis : "Nepūt, nav jau karsts." Tā nu viņš ikkatram iezvēlis pa saujai mīklas. Rītā kāznieki pamodušies, gluži nezinot, ar mīklu&127; aptraipīti .