3. A. 168l. V. Zacharska no 53 g. vecās E. Dumbrovskas Varakļānu pag.

Vīnā cīmā dzeivuoja vīns naprecēts puiss. Vīnu reizi jis sasalasīja precētūs un dabuoja sev jaunivi nu cvta cima. Dreiži byus kuozas!. Sīvas tāvs runoj jauničam: "Nūbrauc tu uz mežu un atved sausas molkas, byus ar kū izvuorēt olu."

"Labi!" pasacīja puiss, jauničs. ,lis aizjyudzja zyrgu un brauc uz mežu. Dabrauc jis pi azara molas un verās: stuov iels vacais ūzuls, kurs jau sauss izkaltis. Puiss nūstuoja braukt, verās uz ituo ūzula un dūmoj pats sevī : "Ka nūcierst itū ūzulu, molkas pītiks vysom kuozom." Kai sadūmuoja puiss, tai padarīja. Suoka jis ar ciervi cierst itū ūzulu. Cierta, cierta - verās. ka ūzuls dreiži kriss. Puiss stuov un dūmoj, kū ar jū jam darīt. Sadūmuoja pastatīt zyrgu ar rotim zam ūzula un tad ūzuls krissi taišņi uz rotim, jis pajems un nūvess jū vysu uz sātu. Tai puiss padarīja. Pastatīja zam kūka rotus ar zyrgu un suoka vēļ cierst. Kai krita ūzuls uz zyrga, nūsyta zyrgu un salauzija rotus. Stuov puiss un dūmoj, kū tagad darīt: Verās: skrīn daudz peiļu un grib sēst ūzulā. Puiss gribēja nūsist peiles un svīdja ar ciervi, bet peilem napatyka un ciervs īkrita azarā. Dūmoj puiss, kū darīt? Vajag meklēt cierva. Nūvylka puiss drēbes un īleida azarā meklēt cierva. Tymā laikā, kad puiss meklēja azarā cierva, guoja pa ceļu medinīki, atroda drēbes, pajēmja un nūnesja ar sevim. Puiss atroda sovu ciervi, izleida nu yudeņa - verās: nav drēbu. Kū darīt puišam? Jis plyks palyka un beja cīši solts. Natuoļi nu tuos vītas beja pierts. Puiss nūskrēja uz itū pierti, bet pierts nabeja kurinuota un beja jam cīši solts. Siņcuos stuovēja lels kubuls, kurs beja pylns ar dagutu. Dūmoj puiss: "Leisšu es itytmā kubulā." Īleida puiss kubulā, bet tī beja daguts un jam beja vēļ soltuoks. Izleida puissl nu kubula vyss ar dagutu, izkuopja uz pierts. Tī stuovēja vasala kerzeņa ar spolvom. Puiss īleida tymā spolvu kerzeņā un sēd, jam tī beja sylts. Sātā sīvas tāvs gaidīja, kad atbrauks znūts ar sausū molku. Nasagaidījis, laidjās meklēt znūta. Īt sīvas tāvs maklātu znūta. Īt un verās: nūciersts ūzuls, bet zam ūzula nūsysts zyrgs un salauzti roti. Suoka sīvas tāvs meklēt znūta. Jis īt pa pādim taišņi uz pierti. Īīt jis piertī - verās : nav nikuo, bet pi kubula ar dagutu stuov uz greidas cylvāka pēdiņi un vad taišņi uz piertis. Izleida sīvas tāvs uz pierts - verās: sēd kerzē juo znūts: golva vīn ir radzama, bet pats vyss spolvuos un ar dagutu. Znūts īraudzēja sīvas tāvu un izstuostīja jam, kai beja. Sīvas tāvs izkurinuoja pierti, izmozguoja sovu znūtu, īdevja drēbes un znūts nūguoja uz sovu sātu. Atīt tei dīna, kad byus kuozas. Atbraucja pi puiša svuots un runoj jam: "Jau vajag braukt uz kuozom, bet tu naesi par taidu muļķi un nasataisi vysim kauna, bet klausi manis, kū es tev pasacīšu."

"Labi," pasacīja puiss un jī obadivēji nūbraucja uz kuozam. Jau atbraucja nu baznīcas salauluoti. Vajag ar vīsim pi vīna golda dzert un ēst. Svuots runoj jauničam: "Tu daudz nadzer un naēd, par tū ka vīsi pasacīs, ka tu daudz ēd un dzer. Kad es tev uz kuojas ar kuoju pimeišu, tu tyuleņ puorstuoj ēst."

"Labi," pasacīja jauničs. Sāduos jī vysi pi golda un suoka dzert un ēst, bet zam golda īleida suņs grauzt kaulus un pīmyna uz kuojas jauničam. Jauničs tyuleņ puorstuoja ēst. Te vaicoj nu juo vysli vīsi un jaunive, par kū jis nikuo naād un nadzer, bet jis runoj, ka jis nagrib nikuo. Tai vysi vīsi pajēdja un suoka doncuot. Jau nakts, vysi nūguoja gulātu, bet jauničam brīsmīgi gribīs ēst. Dūmoj jauničs: "Leisšu es ceplī, varbyut, kū nabejs atrasšu paēst." Īleida jauničs ceplī, verās: stuov pūds ar meikli.

Suoka jauničs ar rūkom jemt un ēst tū meikli. Pajēdja jis un dūmoj: nesšu es un pabaruošu ari sīvas muoti, jei, varbyut, naāduse, vysu laiku, gostim nosuodama ēdīni. Daīt jis pi gultas, kurā gulēja slīvas muote ar plyku pakaļu. Jauničs naredzēja juos mutes un suoka jemt ar rūkom nu pūda meikļu un līt jai pakaļā un runoj : "Nikuo, muote, ēd, es pats ēžu, cīši loba."

Tai salēja jauničs vysu pūdu un nūguoja meklēt yudeņa izmozguat rūkas. Jis atroda pi cepļa moziņu pūdiņu, kurā beja vēļ druska ols. Jis ībuozja tymā pūdiņā obējas rūkas un izvilkt nikai navar. Kai jis vylka rūka, pūds izkrita un vysi vīsi pasacēļa nu mīga. Sīvas muote ari pasamūda un dūmoj ka jei unīgā pītaisīja gultu. Jauničs nu bailes īleida ceplī un sēdēja tur leidz pašam reitam. Reitā, nikuo nikam napastuosteidams, izleida nu cepļa, pajēmja sovu sīvu un nūbraucja uz sovu sātu. Tagad dzeivoj un nikas nazyna, kas apēdja meikli un izmozuoja sīvas muotei pakaļu.