4. A. 1681. V. Zacharska no J. Razgaļa Makašānu pag. Latvju kultūras kr.

Vīnu reizi dzeivuoja uz šuo pasauļa vecs ar sovu vecini. Jī dzeivuoja cīši labi, mīreigi un vīns ūtru mīļuoja, bet beja vīna jīm nalaimja: vecs daudz ēdja. Vīnu reizi večus pasaucja pļerniņiki pi sevis gostūs, vecs ar vecini ari brauc, a veciņa runoj sovam večam: "Zyni, veireņ, tu tī gostūs daudz najēd, kab myusim kauna napatikt. Kod mes sēdeisim pi golda un tu jau daudz apēssi, tod es tev ar kuoji speršu."

"Labi!" pascēja vecs. Tai veči brauc un golu - golā dabraucja. Pļemiņiki īraudzeja mīļūs gostus, beja ļūti prīceigi un tiuleņ pasādynuoja večwsl pi golda, veči suoka ēst un dzert. Vecs tikai izdzēra gluozi ola un gribēja ēst gaļi, bet zam golda beja kačs, kurijis pazakustynuojas pi veča kuojis. Vecs, dūmuodams, ka veciņa, un jam vairuok navajag ēst, jis ēst tiuleņ puorstuoja un tai pat sēd pi golda, pļemiņīki vaicoj, kuopēc jis nikuo naād, bet vecs runoj: "Paldīs, bērneņi, es jau pajēžu, vairuok nagribu," a pats vys veras uz vecinis.

Vecina ar veras uz sova veča un tai pat runoj : "Kuopēc tu nikuo najēd, bet vecs, dūmuodams, ka vecina tai pat runoj, a patja mīdzja jam uz kuojis kab naāstu. Tai pat vecs runoj : "Es nagribu, jau pajēžu, pylnys vādars."

Patim večam jēst tai gribīs, slīkys tai tak, bet nikuo napadareisi, Vajag cīst. Cik tī laika puorguoja, jau vysi gosti pajēdja un nu golda vysu nūjāmja. Atguoja vokors, jau vysi nūguoja gulātu, tai pat vecs ar sovu vecini atsagula un guļ. Vecs runoj uz sovu vecini: "Es tai ēst gribu, ka tevi apāstu."

Veciņa vaicoj, kuopēc jis najēdja pi golda. Veas izstuostēja, ka jū pi kuojis nazkas pakustynuoja, tūlaik veciņa pazyna, ka zam golda beja kačs. Jei pascēja sovam večam īt pameklēt pa tymsu kū nebejs pajēst. Vecs nūleida nu gultys un nūguoja meklēt. Jis atroda pūdu ar meikli un grib tū meikli ēst, ībuozja pūdā obejis rūkys un nikai navar izvilkt rūku. Ap tū laiku pozamyuda juo pļemiņica, vecs dūmoj, ka jū sagius, jis pa tymsumu kai svīdja ar tū pūdu taišņi pļemiņeicai par pakaļi, pūds rozpleisa, atsyta pļemiņeicai pakaļi un apsvaidēja ar meikli vysu. Pļemiņeica cīši nūsabeida un suoka klīgt. Vysi gosti un pļemiņīki puorzamyuda, aizdedzja guni un īraudzēja, ka stuov vecs, a pi durovu stuov pļemiņeica, vysa apsveideita ar meikli un uz greidys guļ rozdauzeits pūds. Vysi pazyna, ka itū joku padarēja vecs par tū, ka gribēja ēst. Vecs ar vecini ar lelu kaunu izbraucja uz sovu sātu, un vairuok nikod pi pļemiņīku ocu naruodēja.