2. A. 1683. P. Šmits, Raunā.

Divi malēnieši reiz nobraukuši Rīgā un vēlāku brīnījušies: "Ok Kungs, kas Reigā kungu!" Kā no rīta viņi cepures noņēmuši klanīdamies, tā tik vakarā esot uzlikuši.

Rīgā viņiem pie ēdiena dotas sinepes un viens no viņiem tās noturējis par medu un paņēmis krietnu kumāsu. Tad sacījis savam biedram: "Ondž, brol, godā nu par sīvu un bārnim, nu ir ģepts mutē."

Viens kaupmanis viņiem devis ceptu siļķi, kas ēdējiem labi smeķējusi. Viens nu arī nopircis kādas siļķes un prasījis kaupmaņam, vai ilgi esot jācep? Kaupmanis atbildēji: "Kad uguni redzējis, tad var kost."

Jau ceļā uz māju viens malēnietis gribējis ēst siļķi, pacēlis to pie astes mēneša gaismā un sacījis : "Redzi guini, redzi guini!" Rādot siļķe nokritusi zemē un malēnietis siļķes vietā sagrābājis vardi. Turēdams to par siļķi, viņš sācis to kost un varde sākusi spiegt. Tad malēnietis sacījis: "Vai čāksti, vai nečāksti? Kad guini redzējis, tad var kūst."