3. A. 1683. K. Šulcs Zasulaukā. LP, VI. 81

Senos laikos dzīvojis, Saules pagastā, Bauskas apgabalā, kalpa vīrs, vārdā Duraks. Tas nu bijis tāds Dieva dots, gatavs vientiesītis. Cik nu tā prātiņa bijis - vīrelis ticējis ikkuŗam. Ļaudīs jau tādu ne pagalam nevarējuši laist, citādi nezin ko vēl izdarītu. Un zināms, pie darba arī bijis, jāsaka, stumjams, velkams.

Reiz citi vīri pārbraukuši no tālās Rīgas, aizveduši labību, un nevarējuši beigt stāstīt par Rīgas jaukumiem.

Duraks to visu noklausās un grib nākamā reizē par varītēm līdza braukt. Bet citi nē un nē. Tomēr Duraks tev ķešas virsū kā traks. Beigās - ko darīsi - pielaidušies arī, ņems šo līdza. Un Duraks nu priecīgs kā mazs bērns: tiks Rīgā! Labi.

Braucamā dienā Duraku nu uzpužina un visi aizbrauc. Brauc, brauc - Rīgas nemaz sabraukt un Duraks, apnicis, sāks jau zūdīties. Bet te uz vienu lāgu pamanīs jau maķenīt torņus. Ā! tā tā Rīga. Tomēr tai dienā vairāk nekas. Duraks tikai izskatās, izbrīnās un tā paliek.

Otrā dienā brauks ar vezumiem uz tirgu. Ak tu žēlīgais! kas te tūliņ par brīnumiem: cilvēks pie cilvēka gan iet, gan brauc, kā čum un kust, un Duraks nu grozās un vairās vien, bet tikpat no braucējiem nekā izgalēties. Beidzot sadomās: kas šim daudz atkal bēdas un griež tikai savu vezumu tiešu tiešām, lai arī sabrauktu vai taisni cilvēkus kopā.

Rīdzenieki, apmanījuši, kas šis par vīru, sāks vien šo sunīt un lamāt, ka skaidri bailes, katrā vārda galā minēdami: "Ak tu - tāds duraks! ak tu -- tāds duraks!" un tīri grasās šo vēl piekaut. Citi laucinieki tad nu saskrēja gan šim palīgā un šoreiz izpestīja no likstas; bet Duraks vēl arvienu nevar izprast, kā viņu tik skaidrā dienas laikā var ķibelēt?

Bet lai nu kā - beigu beigās Duraks laimīgi atkal pārradās mājā, Saules pagastā, un mājinieki visi tūliņ salīp ap Duraku kā bites, lai jele pastāstot, kā Rīgā laba gājis!

Duraks, zināms, uz posta vien lepojas un dižojas, gandrīz negrib ar mājiniekiem neko daudz vairs runāt. Bet beidzot pielaidīsies arī un nu jau izmetīs tos pirmos vārdus: viņu jau visi Rīgas kungi tagad apzinoties - katrs vārdā vien saucot; tikai te mājinieki vēl arvienu paņēmušies viņu par muļķi dēvēt.

Tas nu būtu tas. Bet citā reizē tomēr Duraku Rīgā vairs nelaiduši; kad citi vīri aizbraukuši, tad šim: nācies mājas kopu veikt. Tā tas pa mājām galēdamies beidzot nomiris.