4. A. 1683. M. Spriņģis, Nīcā. Etn. II, 1892. LP, VII, II, 30, 2, 29.

Prūsis apmeklēja Kurzemi, gribēdams iepazīties ar latviešiem. Šis prūsis drusku prata latviski. Reiz prūsim gadījās pienākt pie strādniekiem, kas ēda sālītas, jēlas siļķes. Prūsis siļķu nebija redzējis : "Vai tās zivis ceptas, vai vārītas, vai kaltētas?"

"Ne cepts, ne vārītas, ne kaltētas," atbildēja strādnieki. "Vai tad viņas jēlas ēd?"

"Nu var drusku apcept, bet ne daudz, tikai tā - parādīt ugunij."

Prūsis nopirka vienu siļķi, ietina papīrā un gāja tālāk. Ceļā uznāca nakts. Prūsim iegribējās ēst. Tas atcerējās savas zivs; bet kur ņemt uguni? Viņpus upes bija pieguļnieku uguns. Prūsis izvilka siļķi un grozīja, to rokā turēdams, pret uguni. Te tam siļķe no rokas izslīdēja. Kungs sāka pa zāli meklēt, 1īdz dabūja -tikai ne siļķi, bet bija trāpījis vardi.

"Hm!" kāda sačokurējusies no cepšanas."

Un sāka kost. Varde sāka pīkstēt. Bet Prūsis par to nebēdā un kozdams murmina: "Pīksti vai nepīksti - uguni redzējis esi."