3. A. 1684. St. Uļanovska, Viļānos. Zbior wiadomosci do antropologii krajowej, T. XVIII, Krakavā 1895, 485, 16.

Bjeja tuksņeits, kur vys dzjeivuoja pa mježu. I guoja jis Dīva lyugtu, a nabjeja vjāļ ŗedzjējis baznijcys. Izzaguoja jam iz tjeiruma i ŗadz, ka stuov patmaļis iz upis molys, jis dūmuoja, ka baznijca. Vot laidjās i nūīt da tūs patmaļu. Jis guoja pa jiudini, par upjam, i ni kuojis mierka jam, nikuo: jis ni mierka, ni sleika. Daguoja da tūs patmaļu kluotu, atsatupa, cjelūs i suoka puotors skaitjāt. A puiškini pamyna jū nu aukstinis patmaļu i suok jū svaidjēt ar akminim, ar pagaļam. Jis nūskaitjējs puotoru, cik jau tī zynova, īt pa cjeļu i sasatjeik cylvāktl. Tys cylvāks vaicoj: "A kur tu bjeji?"

Jis jam stuostjāt, ka vat bjejis baznijcā šys i ka jēms Dīvs riukt: hū!, a jumprova Marja kai jēmjusja latatuot: latata, latata!, a tī mozī Dīvaņi kai suokuši šū sist, svaidjēt, špuļot ar akminim, ar pagaļam, gribjēja jū nūsist. Naguojis nikod iz bazneijcu i naiškys vairuok!

Īt jis atpakaļ par upjam i jau kuojis mierkst jam leidz povoršku vītom, ka jis grākuoja.