1. A. 1685. K. Šulcs Zasulaukā. LP, VI, 345, 82. M. Bohm, Lettische Schwānke, 52, 32.

Vienai mātei bija vienīgs dēls, smuks zēns; bet par nelaimi liels muļķis.

Tomēr - ko darīsi - izaudzis šis ir, sāks māte skubināt, lai brauc precībās. Jā, tūliņ dēls mierā. Aizbrauc - sāks cienāt šo ar novārītiem vistu pautiem. Labi, zēns tādus gardumus ilgi nav baudījis un nu tikai rij pautu uz kumosa, pautu uz kumosa kā gatavs badakāsis.

Pārbrauc mājā - māte apvaicājas: "Dēliņ, kāda cieņa tev tur šodien bija?"

"Laba cieņa, laba cieņa: deva pautus vien ēst." "Nu tad, laikam, saēdies gan labi?"

"Saēdos! kas tur daudz ko ēst; tā jau tikai iznāca: pauts uz kumosa, pauts uz &127;kumosa."

"Vai dēliņ! kā nu ciemā var tik badīgi ēst, vajadzēja taču pautu uz trim, četrām daļiņām griezt, tas tā pieklājīgāki."

Tā paiet šī reiza.

Nav diezin cik ilgi, dēls atkal ceļā uz brūtes. Pienāk ēdams laiks, cels šoreiz sausus zirņus priekšā. Labi. Bet dēls skaidri atmin, ko todien māte teikusi: ciemā jaēd pamazām - uz trim, četrām daļiņām pārgriežot. Un tā neko vairāk - ņem nazi no kabatas ārā un griež katru zirnīti tā pa vidu un atkal tā pa vidu. Mājinieki izbrīnas, kas tas par vāczemnieku, kas ne zirņus neprot ēst? Bet dēlam vis viena maksa - viņš tur izšņakstinās, izšņakstinās un tad, ēdis neēdis, griež zirgu apkārt un laiž mājā. Pārbrauc, māte tūliņ: "Nu, dēliņ, kāda cieņa tev šodien bija?"

"Sausi zirņi bija; bet lai Dievs pasarga, tos ēzdams vari palikt neēdis, jo kas tas par lielu laiku aizņemas, kamēr tādus sīkumus sagraiza vien, kur tad nu vēl paēst."

"Ai, dēliņ, kas tu par vientiesi! Tu ej ciemā zirņus ar nazi graizīt, tie jau saujām mutē metami!"

Tā paiet atkal šī reiza.

Nav diezin cik ilgi, dēls trešreiz ceļā uz brūtes mājām. Aizbrauc, pienāk ēdams laiks -- cels šoreiz biezputras podu priekšā.

Ā ! dēls atminas, ko māte teikusi : tad ciemā ar sauju jāēd. Labi. Un nu šis tikai ķeš biezputru saujā un met mutē kā mūrnieks mālus. Bet brūtes tēvs ilgāki nekautrējas: pačukst šim, lai braucot labāk mājā biezputru ēst un teitan acis vairs nerādot. Labi, dēls brauc arī - kad jau nevēl, nevēl.

Pārbrauc : māte tūliņ : "Kā tik ātri atpakaļ ?"

"Ā! cik tad ilgi atkal biezputra jāēd: iemet vienu sauju, otru, trešu - paēdis."

"Vai, dēliņ!" māte novaidas, "tu ēd biezputru ar sauju un kaŗoti neaiztiec. Tad jau tu savu mūžu neapprecēsies."

Un mātei bija taisnība: dēls patiesi neapprecējās - cauru mūžu notupēja aizkrāsnī viens pats kā tāds atstātais nabadziņš.

Piezīme. Šo pašu pasaku ir uzrakstījusi A. Vējiņa no Lābāna Ergļu

pagastā. P. Birkerts, Latvju t. anekdotes, I, 149, 338. P. Š.