2. A. 1685. Skolniece Z. Ozoliņa, Doles pagastā.

Reiz dzīvoja viens puisis. Viņš nebija precējies un ļoti kāroja pēc skaistas sievas. Puisim bija viena nelaime : viņš bija badīgs, un tādēļ neviena meita negāja pie viņa par sievu. Reiz puisis sarunāja ar savu brāli braukt uz kaimiņu pagastu precībās, jo to neviens nepazīšot. Domāts - darīts. Vienā jaukā dienā abi brāļi aizbraukuši uz kaimiņu pagastu precībās. Nama māte viņus cienājusi tūlīt. Uz galda salikti visādi gardumi un vesela bļoda ar olām. Puisis ņēmis vienu olu pēc otras un ēdis un ēdis, kamēr bļoda tukša. Kad brāli braukuši mājā, vecākais brālis teicis, ka tā nevajagot ēst. Olas vajagot uzlikt uz šķīvja un sagriezt gabaliņos un tad tik ēst. Nākošu svētdienu brāli atkal aizbraukuši precībās. Nu tie cienāti ar zirņiem. Badīgais puisis paņēmis vienu zirni, uzlicis to uz šķīvja un sagriezis 4 daļās. Kamēr citi bijuši jau paēduši, puisis bija apēdis tikai desmīt zirņus. Mājās braucot vecākais brālis atkal mācījis, ka tā nevajagot ēst, bet ka zirņus vajagot grābt saujām un bērt mutē. Brāļi braukuši precībās vēl trešo reizi. Šoreiz tie cienāti ar biezputru. Puisis tūlīt ar abām saujām licies bļodā un ēdis, kamēr bļoda tukša. Nama māte līdz ar meitu saskaitusies un aizdzinusi dumjo puisi, un tas palicis neapprecējies.