3. A. 1685. Skolnieks P. Jaunzemis no A. Dārzes Nīcā. K. Lielozola kr.

Reiz vienam tēvam bijuši trīs dēli: divi gudri un muļķītis. Vienu svētdienu brāļi aizgājšui pie radiem viesoties. Viņiem deva ēst rāceņus, bet rāceņi bijuši nekasīti. Muļķītis ēdis rāceņus veselus un nelaupītus, par to visi sākuši smieties. Muļķītis, nesaprazdams, par ko viņi smējušies, ēdis tik tālāk veselus nemizotus rāceņus. Paēduši un izviesojušies, gājuši mājās. Ejot muļķītis prasījis saviem&127; brāļiem, kāpēc viņi smējušies.

"Nu tāpēc, ka tu ēdi nemizotus un veselus rāceņus."

Nākošā svētdienā atkal gājuši viesoties, tad gudrie brāļi viņu mācījuši, kā vajagot ēst. Viņi teikuši, lai pārgriežot un nolaupot rāceni un tad tik ēdot. Vēl viņi teikuši: "Ēd tik ilgi, kamēr mēs tev uzmīsim uz kāju."

Labi. Nogājuši un šoreiz visiem devuši zirņus ēst. Nu muļķītis arī dara, 'kā teikts, ņem zirni nolaupa un pārgriež uz pusi. tad ēd. Atkal sākuši smieties, ka nevarējuši nociesties. Kādu laiku ēduši, te pa pagaldi līdis suns kaulu grauzt un uzminis uz kāju. Muļķītis pateicies par pusdienu un gājis no galda nost. Gudrie brāļi nevarējuši nekā darīt no smiekliem. Muļķītis nu sapratis, par ko viņi smējušies, un viens pats pārskrējis mājās, ne ardievu neteikdams.