5. A. 1685. Baumanis Nīcā. LP, VI, 112, XXII, piez.

Viens puisis saderējis pie velna un viņam bijis jākopj nepieēdināma ķēve. Bet puisis apsējis ķēvei sarkanu dzīparu gar kaklu un tad ķēve vairs neēdusi - šis varējis apkopt. Tad velns licis putru vārīt ar ķimenēm. Puisis nokavis velna kuņu - (tai bijis vārds Ķimene) - un pielicis to putrai. Ēdot velns apvaicājies: vai patiesi tikai esot pielicis ķimenes? "Jā!" šis atbildējis, "ja netici - varu vē1 ādu parādīt. Parādījis Ķimenes ādu - velns traks un tūliņ ķēvei mugurā un bēgt. Bet puisis dzinies paka&127; un ietriecis velnu ezerā.

Piezīme. Citu tautu pasakās gan muļķa precinieks iemet suni zupā, bet latviešu variantos, cik mums zināms, to dara tikai puisis, kas noderējis pie velna par kalpu. P. Š.