1. A. 1685. J. Gobziņš Rudbāržos. LP, VI, 374, 111. M. Bohm, Lettische Schwānke, 54, 33.

Vienreiz bijis muļķis un tas, par nelaimi, iedomājies precēties, bet meitas bildināt nemācējis. Nu, ko nu cita darīt - lūdzis mātei, lai tā viņam sievu pārvestu. Labi. Bet mātei tai laikā zosis perinājušās un tās tādās reizēs smalki apskatāmas; tādēļ pēc līgavas braukdama, piekodinājusi muļķim: "Kad perinātājas grib no ligzda noiet, tad tu laid, lai izplunčojas; bet drīzi vāc tās atpakaļ, lai olas neatdziest!"

Māte aizbraukusi, un nu cieši zosis uzlūkojis. Uz vienreiz nāks viena mātīte zemē un klaigādama upē iekšā. Šis vāc, vāc - nevar iedabūt atpakaļ tik drīzi: kā būtu gājis upei pa šo malu, zoss otrā malā; ka otrā malā, zoss šinī malā. Nu muļķim iešaujas prātā: olas atdzisīs, labi nebūs! Nu šauj uz kūti, sēdēs pats olām virsū. Sēž, sēž - pārnāk zoss,, vēl šis sēž. Zoss gan klaigā: "Ej nu nost!" bet šis iesēdējies - sēža laba - un neiet vis nost. Vakarā pārbrauks māte ar līgavu, tā šis kā zoss tēviņš kliegdams pretim, lai redzētu jauno sievu. Bet māte - gan tā redz, kas noticis - vaimanā: "Ak tu muļķis, ak tu muļķis! Nu jau tu pats būsi sēdējis zoss ligzdā - būs sašķaidījis vai visu perekli - redz, kāds tu izskaties!"

Muļķis nu arī atjēdzas, ka ir gan sasēdējis olas, bet neko: apčamdās, apčamdās - labs. Kā jau pie darba daždien drēbes aptraipās, kur tā vari izsargāties, jāsaka.

Bet līgava saŗauc pieri un nodomā: "Labi nebūs, laidīšos gudrāki pa nakts krēslu atpakaļ."

Un tā nu naktī viņa saka brūtgānam: "Pagaidi, pagaidi, es drīzi atkal ienākšu!" Bet muļķis atceras: ,;Tā nevar vis laist māte taču minēja vakariņās: "Dēls, turi nu cieti to mantu, ko tev šodien pārvedu, sieva ir dārga rota!" tādēļ droši ir droši - iesliešu striķī un tad laidīšu laukā!" Labi, iesēja striķī, izlaida līgavu laukā un drīzi jo drīzi vilkšus vilka atkal atpakaļ. Bet sieva bija atraisījusi mezglu, iesējusi striķī kazu un pati aizbēgusi. Muļķis ievilka kazu istabā, čamdīja, čamdīja pa tumsu, nevarēja saprast vairs, vaicāja mātei : "Mem, mem, kas te grab pa grīdu, vai manai sievai kurpes ir?"

"Jā, dēliņ, tā jau visām sievām!"

Šis čamdījis vēl: "Mem, mem, vai manai sievai ragi arī ir?

"Jā, dēliņ, visām sievām cieti ragi!"

Šis apčamdījis arī kazai bārdu: "Mem, mem, manai sievai viss ģīmis ar matiem!"

"Jā, dēliņ, sievām jau gaŗi mati, tavai lai!"

Šis čamdījis arī kazai pupas: "Mem, mem, manai sievai pupi!"

"Jā, dēliņ, tā jau visām sievām!"

Beidzot apčamdījis arī ļipu: "Mem, mem, manai sievai ļipa!"

Nu māte vairs nesapratusi, kas tā par ļipu, iededzinājusi uguni un skatījusies: "Tā jau kaza, dēliņ!"

"Vai traks;!" šis nu arī atjēdzies, "tad viņa mani atstājusi, jāskrien pakaļ!"

Skrējis, skrējis - panācis gan; bet 1īgava nu izmetusies četrrāpus ceļam krustiem pāri, šis atskrējis pa tumsu - žogs priekšā! Nu skrējis atpakaļ pēc cirvja žogu ārdīt un, kamēr nu atskrējis, līgava jau bijusi mājā.

Lūk, tā muļķis palicis bez sievas un no tā 1aika visiem muļķiem sievas nepastāvot.