3. A. 1685. P. Šmits Raunā.

Kad vecos laikos ļaudis precējušies, tad Dievs' bijis tā nolicis, ka vienam vajadzējis būt gudram, otram negudram (dumjam). Tā arī viena m āte likusi zagšis pārvest savam negudram dēlam gudru meitu par sievu. Māte nu vēl stingri piekodinājusi dēlam, lai tik nu lūkājot, kā meita par nakti neaizbēgot. Kad nu meita nakti gribējusi iet ārā, tad dēls nav laidis. Meita sacījusi, ka viņai vajagot iet ārā, un tūliņ viņa nākšot atpakaļis. Lai nu tā neaizbēgtu, tad vīrs to piesējis valgā. Kad meita izgājusi ārā, tad viņa uzmeklējusi vienu kazu, piesējusi to tai valgā un iebīdījusi istabā, bet pati aizbēgusi projām.

Vīrs gaida, gaida, bet sieva kā nenāk, tā nenāk. Viņš nu velk pie valga un kaza arī iet ka klab vien. Dēls tūliņ stāsta mātei: "Mām, mām, manai sievai ir kurpes kājā." Māte atbild : "Klusu, klusu! Tad jau labi." Kad kaza bijusi davilkta pie gultas, tad vīrs sācis viņu aptaustīt un sataustījis kazas desminu. Viņš nu atkar sauc mātei: "Mām, mām, manai sievai ir pupi." Māte atbild: "Esi nu mierā, dēliņ! Tā jau vajaga būt." Viņš nu tausta kazu tālāk un atrod, ka viņai ir vilna mugurā. Dēls tūliņ stāsta arī mātei: "Mām, mām, manai sievai ir vilna." Māte tam uzkliedz: "Vai tu nebūsi klusu, palaidni. Tā jau vaj'ga būt." Beidzot dēls satausta arī kazas ragus un stāsta mātei: "Mām, mām, manai sievai ir ragi."

Māte nu ceļas augšā, iededz skalā uguni, iet skatīties un vedeklas vietā ierauga kazu. Iet nu ārā meklēt, kur meita palikusi, bet meitas vair ne jutin nejūt.

Piezīme. Ļoti līdzīgu pasaku ir uzrakstījis arī J. Rubenis Ērgļos. P. Š.