5. A. 1685. Aleksandrs Villerts no JūlesVillertes, Kabiles pagastā.

Reiz dzīvojis viens pamuļķis puisis, pie kā negribējusi neviena meita iet. Te sadabūjuši kādu svešnieci, kas viņu nepazinusi un bijusi ar mieru precēties. Vēlāk, kad redzējusi, kāds šim tas prāts, gan apķērusies, bet šis vairs projām nelaidis. Nakti meita prasījusies ārā. Sākumā puisis negribējis laist, - aizbēgšot, bet kad meita atteikusi, lai piesien viņu striķī, ja citādi neticot, tad jāvis arī. Puisis iesējis meitu striķa vienā galā, bet otru galu paturējis rokā. Meita atraisījusies, iesējusi striķī kazu, un pati aizbēgusi. Puisis gaidījis, gaidījis, bet nevarējis sagaidīt. Beidzot sācis vilkt pie striķa iekšā. Kaza gan pretojusies, bet puisis tomēr ievilcis. Pievilcis pie gultasl, puisis sācis kazu apčamdīt. Grābstījies, grābstījies . . . Beidzot sataustījis pupus un sacījis mātei: "Mem, mem, manai sievai ir pupi!" - "Lai, lai, dēliņ," māte atteikuse, "tā jau ir visām sievām." Puisis čamdījis tāļāk. Sagrābis! bārdu un teicis atkal. "Mem, mem, manai sievai ir bārda!" - "Lai, lai, dēliņ, tā jau ir visām sievām," māte atteikusi. Beidzot puisis sataustījis ragus un saucis: "Mem, mem, manai sievai ir ragi!" "Vai, vai, dēliņ, tad vairs nav labi!" Māte iesaukusies un iededzinājuse uguni. Kā tad, sievas vietā kaza piesieta striķa galā.