6. A. 1685. A. Gari -Juone no 75 g. v. Gailumu Tadeuša, Domopoles pag. Latvju kultūras kr.

Vīnu reizi dzeivuoja veirs un sīva, jīm beja tikai vīns dāls un tys bejia duraciņš. Dzeivuoja, dzeivuoja un palyka vaci, sadūmuoja dālu apprecēt un laidjās tāvs dālam sīvu meklēt. Braucja vysapkuort ar sovu kleperi zirdziņu un navarēja ilgi sameklēt meitas, kura ītu par sīvu pi duraciņa. Golu golā atsaroda vīna, kura beja ar mīru īt. Jī jau nūrunuoja kuozu dīnu. Saprasīja gostus un dzēŗa kuozas. Par kuozu laiku duraciņš i nasaver uz sīvas, tikai staigoj pa koktim un dzer. Jaunuo sīva pavysam nūsabāduoja: "Kū," dūmoj, "darīsi ar taidu duraku veiru?" Kai ni guoja, atguoja vokors. Kai jau pi myusu parosts, jaunū puori nūvedja uz klētu gulātu. Duraciņš atsagulīs pi sīvas palyka namīrīgs un suoka sīvu komuot. Tūreiz sīva prasās uorā, bet duraciņš nagrib laist sīvas uorā. A jei vys prosās: "Lyudzams palaid, ilguok navaru cīst. Jo natici, pīsīn pi kuojas viervi."

Jis arī pīsēja, un vīnu vierves golu turēja rūkā. Sīva laimīga tykuse pa durovom uorā. Kai jau solā, vosoras laikā, lūpi guļ uz pogolma. Jam nabeja gūvu, bet kozas, kuras gulēja klēts suonūs uz pavalītes. Sīva tyuliņ atraisa viervi sev nu kuojas un pīsīn kozu. Dāls guļ, guļ, navar sīvas sagaidīt un klīdz: "Ej dreižuok gulātu! kū tu tī cik ilgi dori?"

Sīva naatsasauc, jam pazuda pacītība, jis vylka aiz vierves nu vysa spāka un atvylka sīvu leidz gultai, īruovja gultā un guļ obēji leidz reitam. Reitā atīt tāvs jaunū puori mūdynuot un soka: "Nu, dāls, kai labi gulēji šūnakt?"

"Tēt, munai sīvai spolva," soka duraciņš. "Nikas," atsoka tāvs. "Tēt, munai sīvai ciči."

"Nikas," otkon atsoka tāvs. Beidzūt jis soka: "Tēt, munai sīvai rogi."

"Kū tu, dāls, pļuopoj, meitom jau rogu nava," tū pasacījis, tāvs pīīt pi gultas un redz, ka gultā guļ koza.

Tāvs breinuodamīs soka: "A vai, dāls, kai tad tu puormeji sīvu uz kozas?"

Dāls pastuostīja, ka sīva nakti prasījās uorā. Šis i izlaidis un pa tymsam vilcs aiz viervis atpakaļ īškā. Tāvs saprata, ka dāla sīva ir aizbāguse un soka dālam: "Dzenīs dreižuok pēc sīvas, varbyut dadzeisi."

Duraciņš dreiži pīsacēļa, sajyudzja sova tāva zirdziņu un dzynās pēc sīvas. Paguoja pus dīnas ceļā, bet jis vēļ sīvas naredzēja, a jei īdama vys atsavēra atpakaļ, voi kas nasadzan pēc juos. Te par reizi īrauga, ka natuoļi ap meža styuri brauc juos veirs, jai vaira nikai izbēgt. Tod jei pajem sace&127; lyndrakus uz golvas un stuov uz vyds ceļa. Veirs braukdam&127;s redz sovaidu zvāru uz ceļa, nūsabeist, apgrīž zyrgu un brauc uz sātu pēc cierva, ar kū zvāru nūcierst. Atbraucis uz sātu, pajēmja ciervi un laidjās ceļā, kad jis dabraucja leidz tai vītai, kur agruok stuovēja zvārs, tod redzēja tikai pādus. Sīva nūsaprīcuojuse, ka duraciņš apgrīzja zyrgu atpakaļ, laida skrīšņim uz sātu. Tod jis braucja, braucja, zynoms, sīvas nadadzyna. Jis gribēja apprecēt cytu, bet vairs navarēja atrast taidas meitas, kura ītu pi duraciņa par sīvu, tai šū boltu dīnu dzeivoj duraciņš bez sīvas.