1. A. 1687. A. Bīlenšteina kr., Ērgļu Sīlēnos, 1864. g. LP, VI, 353, 89. M. Bohm, Lettische Schwanke. 57, 34.

Cilvēks iegājis vienā mājā un viņam devuši ķīseli ēst. Viņš vaicājis: "Kas tas par ēdienu?"

"Tas ir ķīselis!" atbildējuši.

Bet viņš nu ies uz māju un stāstīs savai gaspažai, kāds tur ēdiens un kā tur taisa ķīseli. Un lai tas vārds viņam neaizmirstas, viņš jās pa ceļu daudzinādams: "Ķīselis, ķīselis! tas tas ķīselis! - kad mana gaspaža ķīseli vārīs!" Tā viņš daudzinājis aizvien, kamēr ticis pie vienas dūkstes (pauške) un sācis tur skatīties. Bet ūdenī tādu laiciņu skatoties, tas daudzinājams vārds aizmirsies vīram. Ko nu? Domājis: "Citur nav - būs iekritis ūdenī?" Un nu sācis ar rokām tai dūkstē meklēt, kur šis palicis?" Meklējis, meklējis - gadījies vienam citam gaŗām jāt; tas vaicājis: "Draugs! kāpēc jūs to dūksti tā sajaukuši kā ķīseli?" Tā šis, pazudušo vārdu atkal padzirdējis - tūliņ no dūkstes ārā, zirgam mugurā un skriet uz mājām, kliegdams: "Ķīselis, ķīselis! tas tas ķīselis! - kad mana gaspaža ķīseli vārīs!"