1. A. 1689. J. Bankins «Šis un tas» I, 1872, 23.

Mātei bija trīs dēli: divi gudri, trešais dumjš. Reizu abi prātīgie dēli bija ganos, un māte stellēja dumjo dēlu pie tiem ar ēdienu. Tas iedams ierauga savu pakrēsli (ēnu) un domā, ka šis kāds burlaka esot. Viņš to grib apmierināt, un met pa klučam no trauka tam virsū; bet vēI netiek pie ganiem, kad jau kluči beigti; nu smeļ ar kaŗoti putru un lej pakrēsļam zemē. Protams, ganiem nebija diezgan ko ēst, un palika ar patukšu vēderu. Tie nu atstāja dumjo brāli pie aitām, piekodinādami, lai šis aitas labi sagriežot kopā, un paši aizgāja uz māju ēst. Dumjais nu nogriež bērzu klūgas, saliek altu pie aitas blāķī un sagriež ar tām. Gudrie brāļi atnākuši redz, kādu lērumu tas padarījis. Bīdamies no mātes, tie sanes visas aitas pa nakti kūtī; nesot gudrie bija ņēmuši ikreizes pa vienai aitai uz pleciem, bet dumjais pa divām stiepis uz māju; rītā atrod visas aitas kūtī nost.

Kad nu māte vārīja namā aitu gaļu, tad šī prātīgiem dēliem deva pa divi gabaliņiem gaļas smēķēt, bet dūmjajam tik vienu. Šis, par to saerrojies, sacīja: "Vai redzi! Es nesu pa divi aitām uz reizi mājā un man dod tik vienu gabaliņu gaļas, šie tik pa vienai; un viņiem dod divus!"

"Kas tas?" māte prasīja gudrajiem dēliem. Tie no bailēm sprūk pa durīm laukā; dumjais tiem no pakaļas; tas skriedams izceļ nama duris un ar tām pār pleciem uz mežu prom. Tie nu visi trīs sakāpa lielā eglē un gribēja tur palikt pa nakti. Vakarā tur atnāca divi burlakas un apmeta apakš egles savu lēģeri. Šie uzkāra katlu un sāka vārīt gaļu; liela naudas kule tiem bija nolikta sānos. Prātīgie brāļi sēdēja itin klusu eglē, bet nejēga iztīrījās vienādi un otrādi. Tāpēc burlakas sacīja: "Ai, ai, Dievs dod siltu lietutiņu! - -Ai, ai. klucīši krīt no gaisa!"

Tad dumjais svieda uzreizu nama duris zemē; tās krītot nosita vienam burlakam roku. Abi burlakas mežā iekšā bļaudami, ka debess duris tiem krītot virsū. Naudas kule un lielais dūcis vien palika stāvot pie ugunskura.

Dumjais tūliņ nokāpa no egles, paņēma dūci un kasīja ar to

savu mēli. Veselais burlaka, tur danācis, prasīja, kāpēc šis tā darot. Tas atbildēja, ka gribot kādu padomu dabūt. Burlaka sacīja, lai šim arī kasot mēli. Viņš ne laisks pie tam, bet kasot nogriež šim mēli. Burlaka ,.lur lur" burbuļodams mežā iekšā. Nu prātīgie brāļi arī nokāpa no egles. Tie nu paņēma naudas kuli un aizgāja priecīgi uz mājām.

Piezīme. Gluži tādu pašu pasaku esmu arī Raunā dzirdējis. P. Š.