2. A. 1689. A. Tērauds, 1863. g. Ērgļos. A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 625 (120, 1).

Vecos laikos trīs brāļi ganījuši aitas: divi bijuši gudri, viens dums. Tad tie gudrie brāļi stellējuši to dumo uz māju pēc kluču (klunču) putras. Dumais aizgājis uz māju un māte ielējusi krozītē to kluču putru. Tad viņš nesis tiem diviem gudriem brāļiem un ieraudzījis sejas pakrēsli no pakaļas nākot un devis tam sejam tās klučkas. Kamēr pie gudrajiem brāļiem ticis, klučkas visas jau bijušas izmestas.

Gudrie brāļi prasījuši, kur klučkas licis. Šis atbildējis: šam esot nācis viens sunītis no pakaļas, tam šis esot atdevis. Tad gudrie brāli saskaitušies un sacījuši: lai ganot aitas! Šie iešot uz māju ēst. Lai šis tām aitām eijot apkārt un griežot gubā!

Kad gudrie uz māju aizgājuši, tad dumais gājis aitām apkārt un griezis galvas nost un metis gubā. Kad gudrie atnākuši, tad nesuši visas aitas uz māju un kūtī salikuši, lai tēvs domājot, ka kāds zaglis esot nokāvis.

Tad māte atkan devusi klučkas ēst. Gudrie brāļi ņēmuši katrs pa divām klučkām un dumajam devuši vienu vien. Tad dumais sacījis: par ko šie netaisni darot? Šis esot divas aitas nesis un šie tikai vienu katrs! Tad tēvs dabūjis zināt, ka dumais tās aitas nokāvis, un visi kopā stallī sanesuši. Viņš piesējis dumo pie durvu stenderes un pats aizgājis žagarus meklēt. Tikām dumais stenderi izrāvis, aizbēdzis uz mežu, uzkāpis uz lielas egles.

Un tur burlakas piegājuši ar visām savām mantām un sakūruši guni. Dumais dūmos apreibis un nokritis ar visu stenderi zemē. Burlakas sabījušies, aizbēguši projām un dumajam palikusi visa viņu manta un nauda.