3. A. 1689. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no 59 gadi vecā Augusta Kārkliņa Mēŗu pag.

Vienam tēvam bīš div gudri un trešais muļķa dēls. Abi gudrie ganījuši aitas un muļķa dēls tāpatēm pa māju blezerēš. Reiz māte izvārīsi brokastim klimpas, salēsi krūzē un iedevusi muļķa dēlam, lei šis klimpas aiznesot gudrajim brāļim. Muļķa dēls paņēmis krūzi un gāš uz ganim. Muļķa dēls gāš un paskatīj jies apakalis. Šam no pakaļas nācis garš mellc vīrs. Tas bijis viņa paša pakrēslis. Muļķa dēls apstāš un skatījies uz mello vīru. Mellais vīrs nu ar vairs nekustēš ne no vietas. Muļķā dēls prasīš pakrēšļam: "Kas tu tāds esi un ko tu no manis gribi?"

Bet ko nu pakrēslis? Tas nesacīš ne nu. Muļķa dēls pastāvēš laicīnu un tā gāš akal tālāku. Viņč nu vienmē ziktēš apakai un uzmanīš mello vīru. Bet šis, kā nāk, tā nāk no pakaļas. Muļķa dēls sācis lamāties, bet nekā, mellais vīrs tāpatēm šam no pakaļas: Muļķa dēls sācis lūgties, bet tas ar nekā, mellais vīrs, kā nāk, tā nāk. Nu muļķa dēls izdomāš, ka jāsviežot būšot pa klimpai zemē, jāču tā mellais vīrs atstāšot no šā. Tā ar izdarīš: sviedis tik klimpas zemē un runāš: "Ēd nu, ciemī, :are tev klimpīna!"

Muļķa dēls gāš un sviedis tik klimpu pēc klimpas pakrēšlam. Ka pietrūcis klimpu, tā nosviedis visu krūzi zemē un sacīš: "Are; nu tev būs zupīna ar!"

Ka nu muĻķa dēls aizgāš pie gudrajim, tā šam vais nebīš ne klimpu, ne krūzes. Gudrie prasīši, kurt' šis ēdienu licis. Nu muļķa dēls sācis stāstīt, ka tā un tā: šam nācis no pakaļas lielc mellc vīrs un šis šam pa vienai vie klimpīnai metis, kamē krūze bīsi tukša, bet ka mellais vīrs vē nācis no pakaļas, tā šis ņēmis un nosviedis mellajam visu krūzi. Nu tūlī gudrie šo ņēmuši uz grauda un sacīši, ka tas mellais jau esot šā paša pakrēslis bīš. Bet nu nekā. Gudrajim gribējies ēst, bet ko ēst nekā. Ko - sarunāšies abi gudrie - iešot uz māju -paēst lei tikmē muļķa dēls pieskatot aitas. Pašlaik viss aitu bars bīš aizklīdis pie nāburgu labības un gudrie sacīši uz muļķa dēla: "Atgriez un ta pieskati!"

Abi gudrie aizgāši uz māju ēst un muļķa dēls palicis pie aitām. Bet ko šis? Šis tik ņēmis un ķēris aitas cie un griež tik galvas no, krau visas gubā un tā ar vāli stāv klā un pieskata, ka kāds nepielavās pie aitām un kādu nenozog. Ka nu nākuši gudrie, ta tik redzēši, kādu lērumu muļķa dēls izstrādāš. Šie nu abi muļķa dēlam kaklā un tik desē un prasa, kas tā vēlēš darīt. Muļķa dēls lūdzies un taisnojies, ka šie paši jau esot šam vēlēši atgriezt un šiš jau ar esot tā izdarīš un pieskatīš, ka kāds kādu aitu nenozogot: Bet gudrie tik desēši un nemaz neklausīšies. Muļķa dēls manīš; ka labi nebūs, un ņēmis un izrāvies gudrajim no nagim un uz māju prom. Bet gudrie šam no pakaļas un izstāstīši visu tēvām: Tēvs nu pārskaities un piesēš muļķa dēlu pie durim un pats gāš uz mežu pēc krietnas žeigas, lei varētu vē muļķa dēlu krietni nobleijāt. Bet muļķa dēls manīš, ka šam ies plāni, tikmē stiknijies; kamē izcēlis duris un ar visām durim uz mežu prom. Sameties tumšs un muļķa dēlam palicies bailes zemē gulēt, šis ņēmis un uzrausies lielā eglē un uzvilcis duris ar augšā. Nakts vidū mēžā sanākuši laupītāji, sakurināši apukš egles uguni un sākuši dalīt salaupīto naudu. Muļķa dēls sēdēš eglē un visu redzēš. Šam nu uzreizi ienācis prātā laupītājus drusku piemozēt. Šis nu sācis &127;o augšas mīst laupītājim taisni virsū.

"Vai!" priecāšies pa apukšu laupītāji. "Dievīc do siltu lietīnu!"

Nu nekā muļķa dēlam neiznācis. Šis pārskaities un gāzis lapītājim no augšas duris virsū. Nu laupītāji sākuši kliegt: "Vai, Dievī, debesu duris gāžas virsū!" un no lielām bailēm laupītāji šķieduši uz visām pusēm, tik naudas maiss vie palicies turpatēm apukš egles. Muļķa dēls nu veikli vie no egles zemē un pie naudas maisa klā. Bet vienc laupītāš bīš dūšīgāks un tas nācis apakaļis skatīties, kas te īsti ir. Ka muļķa dēls pamanīš, ka laupītāš napakaļis, tā šis tūlī nazi no ķešas ārā un kasīš sev mēli. Laupītāš danācis un prasīš muļķa dēlam, kot' šis darot. Muļķa dē sacīš, ka šis kasot gudrību ārā. Nu laupītāš palicis traki priecīgs un lūdzies muļķa dēlam, lei šam ar izkasot gudrību. Muļķa dēls bīš ar mieru. Laupītāš izbāzis mēli un muļķa dēls tūlī ar nazi klā un šņiks! laupītājam mēli no. Nu laupītājam sākušas asinis ar blāķi gāzties pa ņūņām ārā un šis laidis pie citim prom. Ka nu šis ar to nogriezto mēli daskrēš pie citim laupītājim, ta šie vē vairāk pābīšies, ka šis tik briesmīgi izlopots un vienās asinīs un visi laiduši lekas vaļā un tik dziļāki mežā iekšā. Muļķa dēls zvēlis laupītāju naudas maisu sev uz muguras un gāš uz māju. Nu visim bīši lielu lielie brīnumi, kurt' muļķa dēls tādu lērumu naudas ņēmis. Bet muļķa dēls nekā neliedzies un izstāstīš visu smalki. No tās&127;reizes visi akal dzīvāši laimīgi kopā un kas zin, varbūt vē šodie dzīvā laimīgi.