5. A. 1689. J. T. J. Šablovska, Pasakas ar bildēm, 1893, Nr. 54.

Reiz vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis.

Gudrie ganīja tēva aitas, muļķis gulēja mājā aizkrāsnē.

Reiz tēvs iedomājās likt muļķim, lai aiznes ganiem brokastu. Ķiļķeni bijuši izvārīti. Muļķis, podeli nesot, ieraudzījis, ka melns vīrs velkas tam pakaļ. Domājis: tas gan ļoti izgribējies ēst, un sācis līdznācējam pakaļ sviest ķiļķenus. Melnais tikpat kā nāk, tā nāk pakaļ. Sviedis tam beidzot ir podu pašu. Bet melnais aizvien vēl seko. Nu sācis bēgt, un kad brāļus sasniedzis, bijis pavisam pieguris. Tiem nu pastāstījis, ka gan nesis ēdienu; bet atsviedis melnam vīram, kas tam sekojis.

Gudrie nopratuši, ka melnais viņa paša ēna, ņēmuši to labi krietni sabārt un likuši, lai pagana lopus, kamēr šie pāries paēst; cieši piekodinādami, lai lopus aizvien griež čupiņā, neļauj tiem izklīst.

Kamēr gudrie pārgājuši, paēduši un atnākuši, muļķis ar savu kabatas nazi nonāvējis visas aitas. Atnākušiem brāļiem vēl priecīgs skrējis pretī teikdams, ka visu ganīklu griezis čupā. Gudrie nu gluži apstulbuši, nezinājuši vairs, ko darīt.

Pa labam brītiņam sadomājušies, ka nu vairs cits nekas nav darāms, ka jāsanes nokautās aitas labībā un jāstāsta tēvam, ka pazudušas, muļķis aizsnaudies un aitas nezin kur palikušas. Kā damāja, tā darīja. Muļķis atkal it žirgti pa trim aitām uz reizi stiepis labībā iekšā. Kad visas sanesuši, gājuši visi trīs, kā muižu pārdevuši, mājā. Kad nu pazudušas, pazudušas - tēvs sakot: "Pēc launaga varēsit iet vēl meklēt."

Launagā gudrie ēdot gaļu, muļķis, nabadziņš, nedabūnot ir ne putras uzstrēbties, par sodu, ka aitas nozaudējis. Viņš skatoties, skatoties - sākot pukoties, ka strādājis vairāk nekā brāļi: šie tik pa vienai nesuši, viņš turpretī pa trim uz reizi, un tagad vēl ne ēst nedabūnot. Tēvs sācis klaušināt, kas nests, par ko viņš runā; un muļķis visu notikušo skaidri pastāstījis.

Tagad vecais visus trīs padzinis, lai ejot, kurp gribot, šim tādu neliešu nevaijagot. Neko darīt. Gājuši arī. Iegājuši lielā biezā mežā. Pienācis vakars. Kur nu lai pa nakti guļ? Visapkārt vienīgi koki un krūmi, un tas apgabals viņiem gluži svešs. Domādami skatījušies visapkārt. Ieraudzījuši milzīgu kuplu ozolu. Gudrie, no plēsīgiem zvēriem bīdamies, kāpuši ozolā, domādami tajā piesnauzdami nakti pavadīt. Muļķītis arī iekāpis.

Pa necik ilgam laikam pie tā paša ozola pienākot zagļi. Apsēdušies izvelkot no savām kabatām daudz naudas un sākot skaitīt. Skaitīšana vilkusies ilgi; sākuši beigās vēl strīdēties. Muļķītis, zemāk būdams nekā brāļi, bailīgs rāpies augstāk. Te zars lūzis braikš! un pats pladaukš! zemē.

Zagļi tā nobīdušies un samulsuši, ka noturējuši kritēju par pāšu nelabo. Ne naudas nepaguvuši paņemt, tā pārsteigti laiduši &127;ekas vaļā un peckojušies prom, ne atpakaļis neatskatīdamies. Pa brīdim gudrie nokāpuši pie izbrīnījušā muļķīša, tad visi trīs paņēmuši zagļu naudu, uzkāpuši ozolā, nogaidījuši rītu austam un tad pārgājuši atpakaļ pie sava tēva, kas bijis ļoti priecīgs, ka nu varēs nopirkt citas aitas. Bet muļķītis ganos vairs neticis sūtīts.