6. A. 1689. A. Aizsils, Lubānā.

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Gudrajiem brāļiem bijis jāgana aitas, bet muļķim bijis jānes brāļiem brokastis:

Vienu rītu māte izvārījusi klimpu putru, un muļķītis, kā parasts, nesis to brāļiem. Ceļā muļķītis ieraudzījis ēnu un sācis to baŗot, sacīdams: "Ēd, ēd, tev arī gribas!" un pie katra vārda metis klimpu ēnai. : Kamēr aizgājis 1īdz brāļiem, šķīstums vien bijis

palicis. Gudrie brāļi varen sadusmojušies, pavēlējuši muļķītim ganīt aitas un gājuši uz māju pēc klimpām. Muļķītim gan pieteikuši, lai aitas labi sagriežot kopā.

Muļķītis lauzis klūgas, ķēris aitas, apgriezis kaklus, sasējis pa divām aitām kopā un sviedis tik čupā.

Atnākuši gudrie brāļi, prasījuši, kur aitas, bet muļķītis atbildējis, ka viņš esot darījis, kā jau teikuši: viņš sagriezis pa divām vien kopā, bet bijis gan grūts darbs. Gudrie brāļi mutes vien ieplētuši no brīnumiem - ko nu sacīs tēvam?

Beidzot nolēmuši pa nakti sanest aitas kūtī. Kā domāts, tā darīts: sanesuši ar' - gudrie nesuši pa vienai aitai, bet muļķītis pa divām.

Tēvs rītā tīri nobīdies, redzēdams tādus briesmu darbus. Neko darīt, nodīrājuši aitas un brokastīs bijusi aitu gaļa. Gudrajiem brāļiem bijis pa divi gabali, bet muļķītim tikai viens. Muļķītis pārskaities uz ~udrajiem brāļiem un kliedzis: "Es nesu divas aitas, bet man tikai viens gabals; jūs - pa vienai un divi gabali!"

Brāļi, aizbēguši, bet muļķītis arī paķēris durvis un skrējis brāļiem pakal. Skrējis, skrējis, bet tad apmaldījies mežā ar visām durvim. Bijis arī vakars klāt. Noņēmis durvis no pleciem apskatīties, kur pavadīt nakti. Te ierauga lielu egli un kāpj iekšā, bet durvis paņem līdzi, uz kā gulēt. Noliek durvis uz egles zariem un liekas gulēt.

Te ap pusnakti atmostas un redz: zem egles laupītāji skaita naudu un vāra vakariņas. Katliņš bijis gluži apakšā un tā nu šis mīzis iekšā. Laupītāji nopriecājušies, sacīdami: "Dieviņš dod alutiņu!"

Muļķītis nu atkal dirsis katliņā, bet laupītāji ir šoreiz pŗiecājušies, sacīdami: "Dieviņš dod klimpas!"

Te muļķītis atkal sviedis durvis lejā. Nu laupītāji pametuši visu un bēguši prom, saukdami: "Dieviņš brauc pats zemē!" Muļķīts salasījis visu naudu, sabēris maisā, nolicis pie malas.

Te ieraudzījis laupītāju, kas līdis klāt, paņēmis dunci un sācis pār mēli valkāt. Laupītājs pienācis un prasījis, kādēļ šis tā darot, bet muļķītis atbildējis, tad varot redzēt paradīzi. Laupītājs arī lūdzis, lai šim pakasot. Muļķīts ar' mierā, lai tikai izkaŗot labu gaŗu. Kā laupītājs mēli izkāris, tā š1s šņiks, nost! Laupītājs pa galvu pa kaklu prom, kliegdams nesaprotamas skaņas. Citi laupītāji arī domājuši, ka tur pats nelabais, laiduši kājām vaļu.

Muļķītis paņēmis naudu, aizgājis uz ķēniņa pili, apprecējis ķēniņa jaunāko meitu un dzīvo laimīgs.

Piezīme. Tādu pašu pasaku esmu dzirdējis arī Kalsnavā. A. A.