7. A. 1689. Skolniece A. Dāvīte. J. A. Jansona kr.

Reiz bijuši trīs dēli: divi gudri, bet viens muļķis. Viņi visi ganījuši tēva lopus. Vienu rītu tiem nebijušas brokastis līdz. Gudrie brāļi sūtījuši muļķīti uz māju pēc brokastim. Muļķītis arī aizgājis, bet pēc kāda laika tas atgriezies ar tukšu šķīvi. Brāļi prasījuši, kur šis licis brokastis, muļķītis atteicis, ka šam nācis vienmēr līdz tāds melns vīrs, "es viņam atdevu".

"Ak, tu, muļķi, tā jau tava ēna!" iesaukušies brāļi. "Nu tad tu sagriez govis čupā un mēs iesim pēc brokastim." Muļķītis domājis, jāgriež tik čupā un griezis ar, kur tik ticis klāt ar nazi.

Te pa laiciņu nāk laupītāji. Muļķītis uzbēg kokā, bet laupītāji taisni zem tā koka apmetas un skaita lielu kaudzi zelta naudas. Pēc tam viņi iekuŗ uguni, uzliek grāpīti un saka: "Kaut nu Dieviņš lietiņu devis". Muļķis arī sācis lietiņu dot, pēc tam viņi prasa: "Kaut nu Dieviņš klimpiņas devis." Muļķis arī sācis klimpiņas dot.

Laupītāji sākuši skatīties, kāds tas Dieviņš izskatās. Muļķītis no bailēm nokritis, bet nobijušies arī laupītāji, ņem kājas pār pleciem, atstādami visu zelta naudu. Muļķītim palika viss zelts. Lai gan viņš 3 govis un aitas bij sagriezis, tomēr zelta bija vairāk, nekā govis un aitas vērts. Tā muļķītis palika bagāts.