8. A. 1689. 121. J. Ansbergs no Kārļa Vīnogas Evelē, D. L. et. p. 1894. g., LP, VII, I.

Vienai mātei divi dēli: viens gudrs, otrs dumš. Māte liek viņiem abiem aitas ganīt. Viņi gana, gana līdz pusdienai. Te sacīs gudrais uz dumo: šis varot iet uz māju pusdienas ēst un tad lai atnesot šim arī ko ēst. Dumais aizgājis arī, paēdis un māte iedevusi viņam bļodiņu putras, lai aiznes otram brāļam. Bet šis iedams ieraudzījis savu pakrēsli un domājis, ka vīrs, kas līdza nāk, arī grib ēst. Ņēmis un metis pa kumosam putras zemē, kamēr bļodiņa tukša. Otrs brālis domā: šis nācis ar putru; bet šis atnāk tukšā. Nu gudrais saka: lai šis paliek pie aitām, lai tās labi pieskata un aizvien griež čupumā kopā! un aiziet uz māju ēst. Dumais tikmet ņem un nogriež visām aitām kaklus un samet čupiņā. Gudrais atnāk un redz, ko dumais padarījis. Viņš iet uz māju, sauc dumo arī līdza un izstāsta to mātei. Māte piesien dumo pie pirts stenderes un sāk to taisīt (ar resnu koku sist). Bet dumais izrauj stenderi ar visām durvim un iebēg mežā. Mežā viņš paliek līdz naktij un tumsai metoties uzrāpjas līdz ar visām durvim vienā lielā kokā pārgulēt. Naktī nāk trīsi burlakas un sāk apakš tā koka putru vārīt un naudu skaitīt. Dumam gribās mīzt. Viņš miez šiem uz galvas. Viens burlaka saka: "Lietus līst!" Dumam gribas dirst. Otrs burlaka saka: "Dievs dod klimpus!" Nu dumais laiž durvis burlakam virsū. Trešais burlaka kliedz: "Debess durvis krīt, debess durvis krīt!" un visi burlakas aizbēg. Putras katls, nauda un liels dūcis paliek zemē. Dumais nokāpj no koka zemē, salasa naudu, paņem dūci un provēdams, vai tas ass, kasa mēli. Bet viens no burlakām, pats tas drošākais, nāk atpakaļ skatīties, kas tur īsti bijis. Tas redz dumo mēli kasām. Viņš prasa: kāpēc šis tā darot? Jā, tad mākot pa vāciski runāts .Nu, lai tad pakasa šim arī. Dumais kasa, kasa un uz reizi šim pāršņauks mēli nost. Tas sāk uz reizi visā galvā brēkt un skrien citus palīgā saukt. Tie nekā nevar saprast, domā, ka šim vilki uzkrituši, un skrien jo trakāki. Dumais ar visu naudu aiziet uz māju un samaksā aitas. Māte nu stellē gudro arī ar durvim uz mežu. Tas arī uzrāpjas ar visām durvim kokā. Bet naktī nāk vilki. Tie sāk krimst koku, bet nevar nokrimst. Vilki rāpjas kokā augšā. Gudrais saka: "Lai tie citi, ko tie citi, bet tam lielam suta muguram es kažauku lāpīšu." Bet vilki viņu nogāž no koka un apēd.