9. A. 1689. Arnolds Cēbers no 69 g. v. Anetes Laures Kuldīgas apr.

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri un viens muļķis. Gudrie brāļi ganīja aitas, bet muļķis dzīvoja pa mājām. Reiz muļķis nesa gudrajiem brokasti. Iedams viņš ieraudzīja savu ēnu. Muļķis domāja, ka tas ir kāds ļauns cilvēks, un sāka sviest ēnai ar ķiļķeniem. Kamēr viņš aizgāja līdz brāļiem, bļoda jau bija tukša. Brāļi sāka rāties, bet muļķis neceļ ne ausis. Gudrie brāļi gāja uz māju, bet muļķi atstāja pie aitām. Muļķis raizējās, ka viņš nevarot viens pats tādu baru noganīt, bet gudrie brāli pamācīja, lai griežot tikai aitas čupā, gan tad noganīšot. Muļķis domāja, ka aitas jānokauj, tādēļ viņš nogrieza tām galvas un salika čupā. Pats viņš priecājās, ka aitas tagad nekur neiet. Atnāca brāļi un ieraudzīja, kādu postu muļķis bija padarījis, un sūtīja to uz māju pie tēva. Puisis aizgāja līdz rijai, bet tālāk iet bija bailes. Muļķis domāja, domāja. Pēdīgi viņš izcēla rijas durvis un gāja uz mežu nakti pārgulēt. Mežā muļķis uzrāpās kādā ievā, nolika durvis uz zariem, un gulēja kā mājās. Ap pusnakti zem ievas sanāca laupītāji un sāka skaitīt naudu. Laupītāji uzkūra uguni. Muļķis gribēja paskatīties, kādi tad tie laupītāji īsti izskatās. Piepēži durvis gāzās no zariem zemē, laupītājiem virsū. Laupītāji nobijās un aizmuka. Muļķis paņēma naudas maisu un gāja uz māju. No tā laika neviens viņu par muļķi vairs nesauca.