12. A. 1689. P. Strods no Helēnes Strodes Jāsmuižas pagastā.

Vīnam tāvam beja treis dāli: divi gudri, vīns muļkis. Vīnu reizi tāvs ora teirumā un gudrī dāli ganēja vuškas. Muote syuta muļkeiti nūīt uz teirumu paganeit zyrgus, cikom tāvs atīs uz sātu brūkastātu. Šis ari aizguoja. Tāvs nūjyudze zyrgus, palaide pļovā un, pasacējis muļkeišam ganeit zyrgus, kur leluokā zuolī, pats aizguoja uz sātu brūkastīs.

Muļkeits īsaver, ka rudzi dīzgon leli, sadzan tur zyrgus un gona. Atīt tāvs pēc brūkastes uz teirumu un īrauga, ka zyrgi rudzūs, un muļkeits stuov rudzu molā. Tāvs suoka muļkeiti stipri buort. Muļkeits soka: "Tēt, tu pats man sacēji zyrgus ganeit leluokā zuolī. Šeit taču i ir vysleluokuo zuole, tuopēc es te sadzynu."

Tāvam nikuo dareit, pafis pamuocēja. Pasabuore, pasabuore, suoka art un muļkeits aizguoja sev svilpuodams uz sātu.

Muote jū syuta nūīt atlaist arī gudrūs bruoļus uz brūkastes, kuri gona vuškas. Muļkeits aizīt. Gudrī bruoļi muļkeiti pamuoca grīzt vuškas gubā, juo tikai tuos paliks namīreigas. Tai arī nūteik. Mulkeits stuojās pi dorba. Kura vuška tikai atīt tuoļuok nu pulka, muļkeits sagvun jū, nūgrīž golvu un svīž gubā. Jis tai darēja tik ilgi, cikom vysas vuškas sasvīde gubā. Tad pabeidzis šū lelū dorbu atsasāda un sēd sev mīreigi, it kai nikuo &127;auna nabyutu padarējis.

Atīt gudrī bruoļi nu sātas, īsaver, ka vysom vuškom nūgrīztas golvas un vysas sasvīstas gubā, suoc muļkeiti lomuot, un baidēt, ka tāvs jū izdzeis nu sātas. Bet muļkeits soka: "Nasokat nikuo, vyss byus labi. Vokarā gonat leidz tymsam. Tymsā pajemsim vuškas, sanessim klāvā un juo reitā vaicuos tāvs, kas nūticis vuškom, ka juos nadzeivas, tad pasaceisim, ka laikam beja cīši korsts klāvs un vysas vuškas nūsluopa. Labi. Gudrī bruoļi beja ar mīru un darēja tai, kai muļkeits pamuocēja.

Atīt vokars. Palīk tymss. Muļkeits aizīt uz teirumu pi gudrajim bruoļim un vysi treis suoc nosuot vuškas uz sātu. Muļkeits nas pa divi vuškas, bet gudrī pa vīnai. Tai jī struodoj cikomu sanas vysas vuškas klāvā. Beiguši dorbu, aizslādz klāvu, saīt vysi ustabā, un stuojās pi vakareņom.

Vakareņom muote beja vuorējuse kļockas. Gudrī bruoļi āzdami jem pa divi kļockas, bet muļkeits pa vīnai. Te muļkeits nūsavēris un soka: "Jā. Ka vuškaš nesom, to es nešu pa divi jyus pa vīnai; bet pi kļockom jyus jemit pa divi un es pa vīnai."

Tāvs izdzierdis taidu runu un breinojuas, kas tys var byut. Nikuo nasceidams, tāvs pajem atslāgu, nūīt uz klāvu un - tovu breinumu: vysas vuškas nadzeivas. Tagad tāvs saprota, kū muļkeits runuoja pi golda āzdams vakareņas. Par tū tāvs cīši sasadusmuoja un pajēmis vāzdu izdzyna vysus treis dālus nu sātas.

Aizguojuši jī vysi treis dastuoja pi vīna boguota saiminīka par gonim. Olgu saiminīks jīm moksuoja lūpūs, seviški vuškuos. Tai pēc dažim godim jī atdzyna uz sova tāva sātu vušku un cytu lūpu. Tāvs jūs labpruot pījēme un prīcuojuos par tik daudz lūpu. Tāva sātā jī dzeivuoja vēl ilgus godus un muļķeits vairs tai nadarēja.