13. A. 1689. 1535. Kārlis Skujiņa no Alīdes Jekumas Smlitenes pagastā.

Reiz dzīvojuši viens muļķis un divi gudri brāļi. Gudrie brāļi ganījuši aitas un muļķis reiz tiem krūzē nesis klimpas brokastim. Muļķis atskatījies atpakaļ&127; un ieraudzījis savu pakrēsli. Viņš noturējis to par melnu vīru un domājis, ka tam gribot ēst. Muļķis nometis vienu klimpu un sacījis: "Še, ēd!"

Melnais vīrs tik nācis muļķim līdz un tas domājis, ka vīram nav diezgan un viņš tam izmetis visas klimpas, bet melnais vīrs kā nāk, tā nāk līdza. Muļķis saskaities uz negalīgo vīru, nometis krūzi zemē un sacījis: "Nu, še tev visa!" un pats sācis bēgt.

Aizskrējis pie gudrajiem brāļiem, muļķis tiem izstāstījis, ka viņš visas klimpas un krūzi atdevis vienam melnam vīram, kas tam nācis no pakaļas un gribējis ēst. Gudrie brāļi nu redzējuši muļķa dumību, izlamājuši to, likuši, lai muļķis sagriežot aitas čupā, kamēr tie nākot no mājas atpakaļ, un paši aizgājuši uz māju brokastīs. Muļķis saķēris aitas, nogriezis tām galvas un sakrāvis visas čupā. Atnākuši brāļi un redzējuši tos trakumus, ko muļķis izdarījis. Viņi gribējuši muļķi ritīgi nomizāt, bet muļķis sacījis, ka šie paši jau viņam sacījuši, lai aitas sagriežot čupā, ko viņš arī esot izdarījis.

Reiz atkal iznācis tā. Gudrie brāļi ar tīkliem ķēruši vilkus un citus zvērus. Vienu nakti gudrie brāļi aizgājuši uz māju un muļķi atstājuši pie tīkliem. Viņi muļķim nosacījuši: ja kāds ieejot tīklos, lai to sitot nost.

Gar tīkliem gadījies iet mācītājam, tas tumsas dēļ iegājis tīklos un tur sapinies. Muļķis redzējis, ka viens melns ķepurojas tīklā, gājis un ar rungu nositis mācītāju.

Kad mācītājam dzēruši bēres, tad uz bērēm gudrie brāļi bijuši aicināti, bet muļķis ne. Muļķis gājis pats uz bēŗu māju un atradis pašreiz bēriniekus pie galda ēdam un dzeŗam. Viņš sacījis: "Pie ēšanas un dzeršanas jūs visi esat, bet pie sišanas es viens pats!"

Gudrie brāļi redzējuši, ka ar muļķi labais gals nebūs, un nosprieduši to noslīcināt. Reiz viņi muļķi iebāzuši maisā un aiznesuši uz ezeru. Gudrie brāļi aizmirsuši mājā ciri, ko āliņģa izcirst. Viņi atstājuši muļķi uz ledus un paši gājuši uz māju pēc cira. Gar ezeru gadījies braukt vienam kungam. Muļķis dzirdējis, ka zvārguļi skan, un sācis kliegt: "Lasīt nemāku, rakstīt nemāku, bet mani grib par ķēniņu celt!"

Kungs to dzirdējis, piegājis pie muļķa un prasījis, kas šim esot par lietu. Muļķis nesacījis cita nekā, kā tik: "Lasīt nemāku, rakstīt nemāku, bet mani grib par ķēniņu celt!"

Kungs nodomājis, ka tiešām to vīru maisā grib par ķēniņu celt, un viņš sacījis: "Nu tad mīsimies! Es māku lasīt un rakstīt."

Muļķis sacījis, ka viņš ir ar mieru mīties. Kungs atraisījis maisam galu, izlaidis muļķi no maisa, atdevis tam savu biezo naudas maku un pats ielīdis maisā. Muļķis aizsējis maisam galu cieti, iesēdies kunga kamanās, kurām priekšā bijuši aizjūgti divi smuki zirgi, un aizbraucis.

Atnākuši gudrie brāļi, izcirtuši āliņģi un ielaiduši maisu ar kungu ezerā.

Muļķis izbraukājies ar kunga zirgiem krogu krogus, izdzēries par kunga naudu un pēdīgi aizbraucis atkal uz māju pie gudriem brāļiem. Brāļi brīnējušies, brīnējušies, un prasījuši, kul šis ņēmis tādus zirgus un kā viņš no ezera ārā ticis. Muļķis tik nosacījis: "Ezerā tādus dod, cik tik vajaga!"

Gudrie brāļi ar nu gribējuši tikt pie tādiem zirgiem, un sacījuši, lai muļķis tos aiznesot uz ezeru un ielaižot apakš ledus. Muļķim tas nebijis divreiz jāsaka. Viņš iebāzis abus brāļus maisā, aizvedis uz ezeru, iemetis āliņģī un atstājis viņus tur uz visiem laikiem.

Piezīme. Šis un sekošais numurs gan ir ļoti līdzīgi varianti bet abi ir tomēr uzņemti, jo abi ir labi uzrakstīti un izšķiŗas tomēr ar valodas savādībām. P. Š.