2. A. 1696. Eglentālu Rūta Reņģē.

Reiz dzīvoja vīrs ar sievu. Viņiem nebijis neviena bērna. Vienu vakaru abi lūguši Dievu: "Dod, Dieviņ, mums vienu dēlu, dod ka vai muļķīti, kad tikai dēls!" Labi. Otrā rītā vecie ierauga istabā puiku, savu dēlu. Bet puika bijis dikti liels muļķis. Jau pirmā dienā vecie nezinājuši, kur tādu muļķi likt. Pēc laiciņa norunājuši laist dēlu pasaulē, lai mācās. Tēvs pasaucis dēlu un teicis: "Mīļais dēliņ, ej pasaulē un pamaisies starp ļaudim, tad tu nāksi pie prāta."

Dēls paklausīja un aizgāja pasaulē. Viņš nonāca kādā mājā

un ieraudzīja, ka piedarbā zirņus kuļ. Viņš piegāja klāt un sāka maisīties tiem pa vidu. Tie viņu ar spriguļiem piekāva un aizdzina mājās. Dēls gājis raudādams mājās. Māte ieraudzījusi šo raudam, vaicājusi - tā un tā, -- šis atbildējis: "Tad esi gan tu vientiesītis! Tev vajadzēja sacīt: Dievs palīdz! Vēlu jums tādu birumu, ka nevarat beigt ne nest, ne vest!"

Otrā rītā dēls gāja atkal pa pasauli maisīties. Aizgājis kādās mājās, kur mironi izvadījuši. Muļķis arī teicis, kā māte mācījusi, bet dabūjis kāvienu un pārvilcies mājās. Māte atkal jautājusi, kā tad šim gājis. Šis izstāstījis - tā un tā. "Muļķa dēls! Tev vajadzēja nomesties ceļos un gauži raudāt!" Labi, dēls aizgājis. Nonācis kādās mājās, kur svinējuši kāzas. Šis iegājis istabā, nometies ceļos un sācis raudāt. Kāzinieki sadusmojušies, piekāvuši šo un aizdzinuši uz māju. Šis nu aizgājis gan mājā, bet pa pasauli maisīties vairs nav gājis.