Kas man būtu jāsaka.

4. A. 1696. V. Eizāns Belavā.

Reiz viens puika mācījies par kurpnieku, bet nevarējis neko iemācīties. Beidzot kurpnieks teicis: "Nebūs nekā!" un atlaidis savu mācekli. Puika gājis uz māju. Mājā ejot, viņam bijis jāiet gar ezeru, uz kura zvejojuši zvejnieki. Puika domājis, ko nu teikt. Nolēmis sacīt to pašu, ko kurpnieks uz viņa sacījis. Gaŗām ejot viņš teicis: "Nebūs nekā!" Tad zvejnieki atbildējuši: "Ej tu, muļķa puika, sacījis labāk: Dievs, dod simtiem, tūkstošiem paka&127; nākt!"

Viņš gājis tāļāk. Uz ceļa saticis bēriniekus un teicis: "Dievs, dod simtiem un tūkstošiem paka! nākt." Bet bērinieki teikuši: "Ej tu, muļķa puika, sacījis labāk: "Dievs, dod labas, vieglas smiltiņas dusēt."

Puika atkal gājis tālāk pa savu ceļu. Redz, brauc pretim kristībnieki. Viņš domā: "Ko nu sacīs? Ī:, teiks to pašu, ko bērinieki mācījuši."

Puika arī iet droši pretī un saka: "Dievs, dod labas vieglas smiltiņas dusēt!"

Kristībnieki sākuši dusmoties par viņa vēlējumu un teikuši: "Sacījis labāk: "Dievs, dod izaugt lielam, kā ozolam."

Nu ka tā - tā. Ies tālāk. Pēc kāda laiciņa redz: tup viens ceļmalā. Nu ko teiks. Teiks to pašu krustībnieku pamācību. Tiklīdz viņš iet klāt, tā tūdaļ izteic savus vārdas : "Dievs, dod izaugt lielam kā ozolam."

Tad tupētājs atbildējis: "Ak tu, muļķa puika, sacījis labāk: ļai nāk vepris un apēd."

Nu labi. Gājis tālāk. Redz sēj viens ceļmalā zirņus. Paiet tuvāk un saka: "Lai nāk vepris un apēd."

Sējējs teicis: "Ak, kāds tu muļķis, sacījis labāk tā: "Lai iet no tīruma uz riju, no rijas uz piedarbu, no piedarba uz klēti!"

Nu ka tā tā. Ies tālāk. Iiet, iet - ierauga, ka ceļmalā deg rija. Iet pie dzēsējiem un saka: "Lai iet no rijas uz piedarbu, no piedarba uz klēti." Dzēsēji tūdaļ šo pamāca: "Ak tu; dullais puisi, teicis labāk tā: "Ne čūkstēt, ne kūpēt!"

Labi, labi. Iet tālāk. Nonāk dzelzceļa piestātnē. Tur vilciens sataisījies uz aiziešanu. Nu, ko teiks. Pārdomājis un tad teicis: "Ne čūkstēt, ne kūpēt," bet vilciens tā kā tā aizgājis.