6. A. 1696. K. Ērmanis «Skolas maize». II, 1.

Vienam tēvam bija dumjš dēls. Šim gadās pieiet pie rijas, kas pašu laik' deg. Viņš redzēdams, ka ļaudis ūdeni lej, domā, ka ir viena alga, kad arī vēl vairāk uguns degošai rijai pieliek. Kā domā, tā dara. Bet ļaužu izpērts, iet uz māju. Kad tēvam šo visu bija izteicis, tad dabūja to padomu, ka būs ūdeni liet, un nevis uguni likt. Dēls atkal aiziet. Tēva padoms viņam vēl ir prātā.

Nu viņam gadas uz ceļa divus kungus satikt, kas galvas kopā sadūruši runājās. Pie šiem viņš pēc tēva padoma dara: lej ar ūdens spaini virsū. Viņš tiek atkal krietni izpērts.

Mājā aizgājis, dēls atkal sūdzas. Tēvs saka: "Vai, dēliņ. kādēļ! tu tā darīji? Tev vajag galvas vidū grūst!" Dēls iet atkal uz lauku. Nu viņš satiek uz ceļa divus suņus kožamies. Šiem viņš grūž galvu vidū, un kas notiek? Suņi galvu noraun.