8. A. 1696. Skolnieks Alb. Grisāns Eglūnā. N. Rancāna kr.

Vienam tēvam bija trīs dēli. Visi viņi dzīvojuši pie tēva. Jaunāko brāli saukuši par muļķi un ļoti ienīdējuši. Vienu dienu abi vecākie brāļi saka uz muļķa brāļa, lai iet uz mežu meklēt maisu. Ja maisu neatradīšot, tad dzīvu zemē ierakšot. Mulķītis pajem savu mantu, un dodas uz mežu meklēt maisu. Iedams pa ceļu muļķīts sāka saukāt maisu: "Maiss, maiss, maiss!"

Ceļā muļķīts satiek gaŗu rindu bērninieku, iet gar visu bērnieku rindu un saka: "Maisu, maisu, maisu!"

Mudīgi viens bērnieks izkāpa ārā no ratiem un pieiet pie muļķīša un saka: "Tūlīt es tevi nositīšu. Ko tu saki, lai bērniekus bāž maisā?"

Muļķīts sāk lūgties, lai nesitot, jo viņš ejot meklēt maisu, vecākie brāļi esot padzinuši. Bērnieks saka muļķīšam : "Labāk saki, mūžīgu dusēšanu, lai mēs labāk varētu mironi paglabāt."

Nu muļķis turpina savu ceļu uz priekšu un saka: "Mūžīgu dusēšanu, mūžīgu dusēšanu!"

Satiek ceļā kāzeniekus, muļķīts iet garām gar kāzenieku rindu un saka: "Mūžīgu dusēšanu, mūžīgu dusēšanu!"

Viens kāzenieks mudīgi izskrien no ratiem un muļķīšam dod ar pātagas kātu pa muguru. "Vai tu esi traks, ka tu saki mūžīgu dusēšanu? Labāk saki, lai top slavēts kungs Jēzus, mēs jau neesam miroņi, ka tu saki mūžīgu dusēšanu."

Muļķīts iet atkal savu ceļu un saka: "Lai top slavēts kungs Jēzus."

Ceļa malā viens saimnieks svilina cūku, muļķīts pieiet un saka: "Lai top slavēts kungs Jēzus!"

Saimnieks tūlīt pajam salmu vīšķi ar visu uguni un saka: "Tūlīt es tev nosvilināšu visus matus, kā tam vepram spalvu. Tu manim vepri svilinot, Dieva vārdus runāsi. Mudīgi taisies projām, lai es tevi, tādu muļķi, neredzētu. Labāk saki: "ak cik saldi kāpostiņi!"

Muļķītis iet atkal tālāk pa ceļu un saka: "Ak cik saldi kāpostiņi, ak cik saldi kāpostiņi!"

Ceļa malā viens vecis rauj žagarus no grāva malas ārā. Muļķis iedams gaŗām, saka: "Ak cik saldi kāpostiņi! Ak cik saldi kāpostiņi."

Vecis paķēra vienu izrauto žagaru un dzinās muļķīšam pakaļ : "Tu man teiksi: ak cik saldi kāpostiņi! Tik grūti nākas izraut ieaugušos krūmus un gaŗām iedams saki: ak cik saldi kāpostiņi! Labāk būtu teicis : Dievs palīdz, vai : lai trūkst."

Muļķīts atkal turpina savu ceļa gaitu uz priekšu un saka, iedams pa ceļu: "Lai trūkst, lai trūkst."

Viens puisis ceļa malā pie vienas pirtiņas vij valgu. Muļķis iet gar vijēju gaŗām un saka: "Lai trūkst, lai trūkst!"

Ka muļķis izteica šos vārdus valgs puišam notrūka. Mudīgi puisis ar valga gaiiem dzenas muļķīšam pakaļ. Panācis muļķīti, puisis nu tik sist, cik tik vien var. "Atnācis tāds velns, un saka: lai trūkst visi valgi."

Muļķītim ar lielām mokām laimējās izbēgt no puiša. Nu muļķīts stīvs un klibs dodas atpakaļ uz savu tēva māju. Nonācis mājā muļķīts izstāstījis, kā viņam ir gājis. Viņš maisu nedabūjis, tādēļ ka viens puisis esot dikti piesitis. Vecākie brāļi sāka smieties par muļķa darbiem. Tēvs izdarīja saviem dēliem savu mantu un lai iet pelnīt katrs sev maizi. Visi trīs brāļi aizgāja pasaulē pelnīt maizi, katrs uz savu pusi.