10. A. 1696. E. A. Simsons no G. Fiļša Kaunatu pag.

Dzeivuoja vīna atraitne; jei beja vīns dāls, bet arī tys pats muļķīts. Muocīja, muocīja atraitne sovu dālu, bet dāls vys nikuo navar saprast. Verās atraitne, ka nu dāla nikuo nabyus, navar jei juo muocīt. Jei runoj sovam dālam: "Es radzu, ka nu tevis nikuo nabyus, ej tu lobuok kur nabejs pa ļaudim, varbyut, tī kū nabejs saprassi, un izmuocīsis, kai dzeivuot uz šuo pasauļa."

Guoja mulķīts pa boltu pasauli volkuotīs. Īt muļķīts pa vokom caur vīnu cīmu un verās, kai vīns jauns puiss ar meitu bučojas.

Muļķīšam tys cīši patyka un jis pats sevī dūmoja: "Suokšu es muocītīs meitas bučuot, kai ļauds dora!"

Muļķīts pīguoja pi meitas nu ūtra puses un suoka jū bučuot. Īraudzēja jū puiss, ka jis bučoj juo meitu, un suoka muļķīšam sist par koklu. Mulķīts ar lelom mūkom nu juo spruka vaļā un guoja pa ceļu tuoļuok. Īt muļķīts un verās, kai divi zemnīki sasakova un vīns ūtru syt. Muļķīšam otkon patyka itys dorbs, jis tyuleņ pīskrēja un suoka sist vīnu un ūtru zemnīku. Zemnīki īraudzēja, ka jūs syt pavysam napazeistams cylvāks, puorstuoja kautīs, sasyta muļķīti tai, ka jis navarēja kuoju vilkt un gulēja uz vītas treis dīnas, treis naktis, un kad pasacēļa, otkon guoja pa ceļu tuoļuok. Veŗās: uz ceļa laupītuoji nūsyta boguotu kupči un apjēmja juo montu un naudu.

Muļķīts stuov uz vītas un verās, kai laupītuoji kaun kupči. Jam arī itysl dorbs patyka, bet muļķīts dūmoj pats sevī: "Tyuleņ es naīšu, bet lobuak es pēčuok suokšu muocītīs!"

Laupītuoji nūkova kupči, aplasīja juo montu un aizguoja sovu ceļu. Muļķīts īraudzēja, ka jī aizguoja, tyuleņ pīguoja pi tuo nūsystuo kupča un suoka jū ar nazi graizīt. Tymā laikā atskrēja tyvuokuo cīma zemnīki un redz, ka muļķīts nūkova kupči. Jī tyuleņ satvēra un muļķīti aiz apakles, izlyka jam uz kokla viervi un pakuoŗa bārza kūkā. Nu tuo laika tys bārzs tagad raud par navainīgū pakuortū muļķīti.