11. A. 1696. V. Zacharska no J. Barinovska, Silajāņu pag.

Vīns cylvāks guoja pa ceļu un satyka kyumus, kuri vedja bār nu kristīt. Kas tur beja, nabeja, bet kyumi ceļā gribēja puorteit bārnu un cylvāks, īsavēris plyku bārnu, pasacīja: "Vai kaids naskaists!"

Kyumi, sasadusmuoja, sasyta tū cylvāku un soka: "Kad satiksi cytā reizē, soki, ka augtu, kai līpa un palyktu slovons!" "Lobi, es sacīšu tai," atbildēja cylvāks un īt tuoļuok. Sateik cylvāku, kurs īt uz doktori ar lelu, lelu vuoti. Myusu cylvāks, saticis jū, soka: "Ka augtu kai lipa, palyktu slovona!" Sasadusmuoja cylvāks ar vuoti, sasyta iū un soka: "Jo satiksi, tad pasoki, ka puorpleistu un iztacātu!"

"Labi, sacīšu tai!" abtildēja myusu cylvāks un īt tuoļuok. Īt un redz, ka ļaudis izdarējuši olu un salējuši kubulā.

"Ka puorpleistu un iztacātu!" soka myusu cvlvāks.

"Ak, bu taids, šaids, tu gribi, ka ols iztacātu!" saklīdzja ļaudis un sasyta myusu cylvāku.

"Kai tad man sacīt?" prosa guojējs.

"Soki, ka byutu pylna ustoba, klāvi, klētis, kuli ar rejom un šķyuņi!" pamuocīja ļaudis guojēju.

"Lobi, es sacīšu tai!" atbildēja guojējs un īt tuoļuok. Īt un redz, ka saiminīkam pierts dag. Guojējs pīguoja kluot un soka: "Ka byutu pylna usboba, klāvi, klētis, kuli ar rejom un šķyuņi!"

Otkon sosyt guojēju un pamuoca iīt yudeni.

"Labi, es līšu yudeni!" atbild guojējs un īt tuoļuok. Īt caur meža molu un redz, ka laupītuoji nūzoguši pīcus veprus, svylynoj. Guojējs tyuleņ pīskrēja pi vepru, pagyva nu laupībuojim spani un atnesis yudeni, suoka līt un klīgt: "Ak tu."

Nyu laupītuoji puorsabeida un aizbāga. Guojējs pajēmja vysus pīcus veprus, salyka laupītuoju rotūs un atbraucis uz sātu ēdja gaļu un dzeivuoja laimīgi.