13. A. 1696. V. Zacharska no J. Baranovska Silajāņu pag. Latvju kultūras kr.

Senejūs laikūs uz šuo pasauļa dzeivuoja vīns žyds Jankels, kam beja vīns dāls Joska, kurijis beja na cīši gudris. Vīnu reizi Jankels nūsyutēja dālu Josku kur nabejs īt mekleitu dorba. Joska nūguoja. Īt jis pa ceļu un atroda vīnu kapeiku. Jis nu reizis palyka prīceigs un snzoka doncuot un dzīduot. Taišņi pretim jam vjadja zemnīks syudus, jam sazalauzja skrytuls un apsaguozja vazums. Zemnīkam nalaimja, a Joska doncoj un dzīd. Zemnīks vaicoj nu Joskys: "Kū tu prīcējīs munai nalaimei?" un kai lyka Joskai par koklu, Joska rauduodams nūguoja uz sātu un rozstuostēja sovam tāvam Jankeļem. Jankeļs runoj uz dālu: "Tev vaidzēja paleidzeit zemnīkam, par tovu paleigu zemnīks tev pasceitu paldīs, un tai pat nūmoksuotu koč ar gobolu maizis."

"Labi!" pascēja Joska uz sovu tāvu. Uz ūtrys dīnys Joska otkon nūguoja. Īt jis pi vīna mīsteņa, verās: div zermnīki sazakuovuos. Joska tiuleņ daskrēja ar sovu vāzu, atvylka vīnam zemnīkam par mugari, un gribēja sist arī ūtram, bet zemnīki verās, ka žyds lein uz jūs, jī aizklīdzja: "Ak, tu, parkatiks (kraupainais)!" un lykuos uz Joskys un sadauzēja Josku, tai ka tys treis nedeļis navarēja ni nu vītys nūjīt. A tāvs juo jam otkon runoj: "Tev, dēleņ, navaidzēja jūs sist, a vaidzēja jūs rozjimt, kab jī nakautūs."

"Labi!" pascēja Joska, "ūtru reizi es zynuošu, kū darēt." Vot Joska palyka vasals un sazalasējās otkon īt. Tāvs uz ceļa jam vēļ pascēja: "Verīs, Joska, dori tū, kū es tev pascēju!"

"Labi!" atbildēja Joska un nūguoja. Vot guoja, guoja Joskaverās: pi ceļa molys mežs, a mežā plēšas div vylki. Joska zyna, kū jam pascēja tāvs: vajag nadūt plēstīs rozjimt jūs. Jis daskrēja pi vylku, kab jūs rozjimt. Vylki tiuleņ lykuos uz Joskys, rozpleisa jū un apēdja, tai Joskys vairuok nav uz šuo pasauļa, a juo tāvs Jankeļs vēļ šūdin juo gaida.