1. A. 1697. Strodu Jānis no A. Sprudža, Rēzeknes apriņķi. P. un M. Birkertu «Latvju tautas anekdotes» 1926, 149.

Trīs tēva dēli mācās trīs gadi pilsētā krievu valodu, bet katrs iemācās tikai pa vienam teikumam, paši nemaz to nesaprazdami.

Pirmais zina: "Mi tri" (mēs trīs), otrs: "Ni za čto" (ne par ko) un trešais : "Tak i nado" (tā taisni vajaga).

Dēli atbrauc mājā, tēvs prasa: "Vai visi atbrauca?" Pirmais dēls atbild uz labu laimi : "Mi tri."

Tēvs priecādamies, ka dēli iemācījušies krievu valodu, pateicas tiem. Otrs dēls nu saka: "Ni za čto."

Tēvs saka, ka tagad viņus pamielošot. Nu arī trešais saka savu vārdu: "Tak i nado."

Redzēdams, ko dēli iemācījušies, tēvs nospriež tos sūtīt uz pilsētu un pamācīt vēl vienu gadu.

Braucot atkal uz pilsētu, dēli ierauga mežā nosistu cilvēku. Pirmais paceļ to rungu, ar ko cilvēks nosists. Te uzreiz patruļa klāt un kliedz: "Kto ubil?" (kas nositis).

Pirmais, domādams labi atbildēt, saka: "Mi tri." "Počemu?" (kādēļ).

Otrs dēls atbild: "Ni za čto."

"Tjepeŗ paložim vas v tjurmu." (Tagad liksim jūs cietumā). Trešais atbild : "Tak i nado."

Piezīme. Šis Rēzeknes variants, kā redzams ir pārnācis no Krievijas. P. Š.