3. A. 1697. V. Kreicberģe no 60 g. v. teic. Slokā. P. Birkerts. Latvju t. anekdotes, III, 58, 2789.

Trīs resni vācieši iebrauc Latvijā; tie nav mācējuši latviski runāt. Viņi savā starpā norunājuši, ka pirmos trīs teikumus, ko viņi dzirdēs, paturēs prātā. Pa ielu ejot, viņi ieraudzījuši divus bērnus spēlējoties. Bērni paskatījušies uz vāciešiem un teikuši: "Trīs resni vācieši!"

Vācieši šos vārdus dzirdēdami, vienmēr pie sevis atkārtojuši: "Trīs resni vācieši!" - Tālāk viņiem gadījies iet caur tirgu, kur ap vienu vezumu strīdējušies ļaudis. Te piepēši viens no viņiem izsaucis: "Par div' mārciņ' sviesta!"

Arī šos vārdus viņi pie sevis paturējuši, atkārtodami : "Trīs resni vācieši!" un "Par div' mārciņ' sviesta!" Tagad pa ielu viņiem pretī nākuši divi cilvēki, no kuŗiem viens sacījis: "Nuja, ka tā vajag!" Ārā aiz pilsētas vācieši iegājuši lielā mežā un tur ieraudzījuši nosistu cilvēku. Apstājušies un brīnījušies. Tā brīnoties tiem piegājusi policija un prasījusi: "Kas šo cilvēku nositis?"

Viņi tam atbildējuši: "Trīs resni vācieši!" Policija jautājuši: "Kādēļ?" - Vācieši atbildējuši: "Par div' mārciņ' sviesta." "Tad man jūs jāapcietina! - Vācieši: "Nu jā, ka tā vajag . . ."

Piezīme. Vēl kādu variantu ir uzrakstījusi Lūcija Grēviņa Rīgā (III, 58, 2788). P. Š