2. A. 1698. Skujiņu Austra Vidrižos. P. Birkerts, Latvju t. anekdotes, II, 113, 1648.

No medībām pārnāk kungs ar sabristiem zābakiem. Viņš prasa sulainim, kā lai zābakus padarot mīkstākus, tādus kā zemniekiem. zemniekiem jau esot tāds smērs, sulainis paskaidro. Nu, lai pagādājot viņam arī. Labi. Sulainis paņem zābakus un nosmērē ar degutu labi pamatīgi. Ienes iekšā zābaki spīd vien. Kungs kā velk kājās, tā novārta rokas, kas nu bez gala nejauki smird. Kungs dusmīgs, ka bail, kur nu lai tādas rokas liekot? Nu, citu neko vairs, kā jācert nost.

Sulainis apsolas rokas izārstēt, lai pabāžot tik pa durvim. Kungs klausa arī. Bet sulainis ieduŗ šim ar lāpāmo adatu pirkstā. Kungs iebļaujas vien un iegrūž tūlīt pirkstu mutē, nernaz vairs nerunādams par nost čiršanu.