Telegrafētie zābaki.

1. A. 1710. P. Šmits no P. Dankas Raunā.

Vienam tēvam dēls atsūtījis grāmatu no kaŗa dienesta, ka šis jau esot savu laiku nodienējis, bet lai atsūtot viņam zābakus, kā varot uz māju nākt. Tēvs pats nemācējis lasīt un devis to grāmatu vienam svešam vīram izlasīt. Priecādamies, ka dēls drīz būs mājā, tēvs prasījis svešniekam, vai zābakus nevarētu arī varbūt pa telegrafu aizsūtīt. Svešnieks bijis blēdis, tas gribējis piemānīt tēvu, kas nebijis nekāds gudrinieks, un sacījis, ka varot gan. Tēvs prasa: "Kā to lai izdara?"

Svešnieks atbild: "Vajaga tik uzkāpt kādā telegrafa stabā, uzlikt zābakus uz drātēm, tad piedauzīt pie staba un pasacīt, kur lai tos zābakus aizsūta."

Tēvs tūliņ 1icis pataisīt jaunus zābakus un uzlicis tos uz telegrafa drātēm ,kā svešnieks pamācījis. Blēdis to uzmanījis, paņēmis jaunos zābakus un uzvilcis tos kājā. Tai vietā viņš uzkāris savus vecos un noplīsušos zābakus. Otrā dienā tēvs gājis lūkāt, vai viņa zābaki jau būs aizsūtīti. Redzēdams tai vietā vecus zābakus, tēvs nopriecājies: "Cik ātri gan tas telegrafs strādā! Dēls jau dabūjis jaunos zābakus un tagad jau atsūtījis vecos, lai salāpa." Tēvs licis salāpīt arī vecos zābakus un tos tāpat aizsūtījis dēlam. Blēdis nu dabūjis arī savus vecos zābakus salāpītus.

Piezīme. Šī pasaka gan laikam ir tikai grāmatu joks kas tomēr jau sen ir ieviesies tautas tradicijās. Es to jau dzirdēju priekš kādiem 50 gadiem. O. Lorits, kā jau minēts, ir to noklausījies arī pie lībiešiem. P. Š.