1. A. 1725. P. Bozis no Kaķīta Kosas pag. P. Birkerts, Latvju t. anekdotes, II, 465, 2410.

Reiz divi palaidņu mācītāji gājuši vienmēr pie meitām. Šie zinājuši, ka nu neviena mājā nav, aizgājuši un sākuši tur ēst un priecāties. Pēc kāda laika meitas pamanījušas, ka saim nieks nāk mājās, un tūlīt paslēpušas šos kastēs. Katrs mācītājs ielīdis savā kastē. Saimnieks ienācis iekšā un licis tūlīt puisim sajūgt zirgu. Meitas prasa, ko šis ar zirgu darīšot. Saimnieks atsaka, ka būšot vellu vest uz ezeru slīcināt. Kur tad tas vells esot? Gan jau redzēšot, saimnieks atsacījis. Kad puisis bijis zirgu sajūdzis, tad saimnieks licis paņemt labi resnas virves un likt kastes uz vāģiem, lai vestu vellu slīcināt. Meitas, to redzot, gan sapratušas, kas nu notiks, ka saimnieks ir pamanījis mācītājus, bet neko pretī runāt arī nevarējušas. Lai nu šis ved arī.

Saimnieks braucis, braucis uz lielu ezeru. Kad saimnieks bijis pie paša ezera, tad tam pretī braucis kungs un prasījis, ko šis tur vedot. Tas atteicis, ka vedot vellu slīcināt. Nu, tad lai parādot viņam arī to vellu; kāds šis izskatoties! Saimnieks gan negribējis rādīt, bet pēdīgi parādījis arī, ja tik tam maksājot simtu rubļu pa ķatru vellu. Vai tad šim divi velli esot, prasījis kungs. Nu kā tad! atsacījis saimnieks. Kungs bijis: ar mieru, lai tik taisot kastes vaļā. Saimnieks pagriezis kastes pret ezera malu un attaisījis dēlīšus. Tūlīt no kastēm izskrējuši abi mācītāji un kā skrējuši, tā ieskrējuši taisni ezerā iekšā.

Nu kungs redzējis abus mācītājus un sacījis, ka esot gan bijuši labi velli, bet gluži melli gan nosmērējušies. Nu kungs izvilcis naudas maku un samaksājis saimniekam solītos divi simti rubļus. Abi mācītāji noslīkuši, bet saimnieks dzīvojis bagāti.

Piezīme. Šāda satura pasaka nav bijusi pazīstama ne A LerchimPuškaitim ne arī man. Liekas, ka viņa pie mums ieviesusies līdz ar nemieru laikiem. P. Š.