3. A. 1725. Skolnieks V. Juoņins Daugavpils apr.

Beja vīns pops, un ļūti beja kuoreigs da meitom, nikuo nadareidams, tykai par sīvītem vīn i dūmoj. Paēd, padzer, cik grib izzaguļ, un nu taukim až uoda pleist pušu. Aizīt ļaudis pi dorba, un jis tai i verās, vai naatīs kaida jaunova da saimesteibai. Kai īrauga, tai i kluotu, kai piķis. Paprīšku sīvītes bēga nu popa, bet vāluok, kod suoka jis runuot, ka pops svāts - jo jis svēteits - tai sīvītes nūdūmoj: "Mož pravda, kas zynuos ar popu, tam i grāka nava, jo jis svāts."

Jau gribēja veirīši apgrīzt jam motus, bet jis suoka baidīt viņus, ka nalaiss bazneicā, un lai jī dzeivoj, kai naticeigi. Tykai ļūti bīži suoka staiguot pops da vīnai jaunai sīvai. Sīvas veiram beja vīna vaca ķēvīte, ar kuru jis voduoja žeidus. Jis pamonīja, kai tykai jis nu pagolma - un pops ustobā. Vīnu reizi aizjyudzja jis ķēvīti, pīlyka vazumā daudz sīna, ka byut brauc lelā ceļā, un aizbraucja aiz cīma. Tys beja pi vokora. Kod jam palyka tymss, saiminīks atsagrīzjās da sātai, un klaudzej durovuos, lai sīva attaisītu. Pa tū laiku pi sīvas gulēja pops. Jis nūlēcja nu gultas, un tai bez biksem skreida pa ustobu nazyn kur laist. Un tur prīškā stuovēja kubuls ar spolvom. Pops īlēcja tymā kubulā un aizzakluojās ar spolvom. Attaisēja sīva durovas, bet saimnieks dzierdēja, kā pops nūsaglobuojās kubulā, naīt ustobā, bet soka sīvai īdūt pologu, braukšonai uz tiergu. Deva sīva pologu, bet saiminīks uzsvīdja viņu uz kubula un apsēja ar viervi.

"Vesšu, puordūšu spolvas, lai par velti nastuov."

Radz sīva, ka navar nikū padareit, klus kai yudeni mutē pījāmuse. Uzlyka saiminīks kubulu ar popu uz vazuma un brauc uz tiergu.

"Kur tu, draugs?" prosa kaimiņi.

"Braukšu uz tiergu puordūt jaunū valnu," soka tys cylvāks. Breinuojas ļauds, kas tur par jaunū valnu. Lūdz, lai jis paruoda tū jaunū valnu.

"Navar, bruoļi, aizbēgs."

Salasījās daudz ļaužu. Gribās viņim redzēt tū breinaamu. Aizjyudzja jī zyrgus un brauc reizē uz tiergu. Atbrauc uz tiergu, īt tur jau runa, ka cylvāks avtedja jaunū valnu. Salasījās ļaužu tik daudz. Izguoja popi nu bazneicas un tīm arī gribās pasavērt jaunū valnu. Un pops, zynoms, sādādams ilgi kubulā apsmērējās ar spolvom un patīši palyka leidzeigs valnam. Popi un kungi apstuoja vazumu un lyudz, lai paruoda tū jaunū valnu.

"Samoksuojit par munom pyulern. Es dūmuoju, ka mož kas nūpierks."

Kungi da žeidi deva daudz naudas tam cylvākam, ka pylnu capuru jis pībēra. Un zemnīks arī īdeva kotrs, cik varādams. Nūstuojās jis uz vazuma, atsēja kubulu.

Nu!" soka, "lein uorā nu turīnes, jaunais valns," un vēl suoka syst jū ar mītu. Pīsacēlās pops nu kubula. Pasaveŗ ļauds ar kaids bīdaklys, gars, līs, ar garim motim, da ar lelu buordu, vīduos kraklūs; bez biksem, un tai nūsmērējis spolvuos, kai tīšam valns. Svīdās ļauds nu vazuma, bet kas i soka: "Tys jau myusu pops.'`

Pasaver ļauds: až pareizi pops. Kauns tam popam. Nūlēcja jis nu vazuma un aizskrēja, kur acis radz. Un nu tuo laika jam dīzgon staiguot da jaunovom.