4. A. 1725. K. Kupcis no 80 g. v. L. Aņķuriņa, Mores pag. P. Birkerts, Latvju t. anekdotes, II, 231, 1885.

Reiz viena kunga dēlam neesot bijis bēdu, bet lai tādas lietas atrastu, tas kāpis zirgam mugurā un jājis bēdas meklēt pa pasauli. Jājis, jājis, bet bēdas kā nevarējis atrast, tā nevarējis. Neko darīt. bijis vien jājāj atpakaļ. Bet nu esot saticis tādu cilvēku, kas zinot, kur atrodoties bēdas. Nu kunga dēlam vajadzējis jāt svešajam līdzi, tas šim parādīšot to vietu, kur bēdas varot atrast. Labi; Kunga. dēls bijis ar mieru to darīt. Tagad sasēdušies abi uz zirga un jājuši, jājuši, līdz iejājuši lielā mežā. Tur bijis viens mārks, kur lini mērkti. Nu svešais licis apturēt zirgu un kāpt zemē. Piesējuši zirgus. Tad kunga dēlam vajadzējis ģērbties plikam un kāpt mazgāties. Kad kunga dēls bijis noģērbies un iekāpis mārkā, tad šim neesot bijis brīv uz citu pusi skatīties, kā tik uz ziemeļu pusi. Tikām svešais paņēmis kunga dēla naudu, drēbes un zirgu. Kad viņš kāpis no mārka ārā; neatlicis nekas cits, kā tik noplātīties ar rokām. Bet par visu šo kunga dēls esot tikai smējies un teicis, ka tā vēl neesot nekāda bēda.

Nu dzīvojis mežā pliks. Kad bijis vakars, tad aizgājis uz vienu māju un aizlīdis aiz riera. Pēc necik ilga laika pie saiminieces atnācis nāburgs un sācis ar šo pa gultu vārtīties un visādus jokus taisīt. Tā viņi dzīvojuši kā vīrs ar sievu ilgāku laiku. Bet te nu nācis saimnieks mājā. Nu mīļākam arī vajadzējis glābiņu meklēt aiz riera. Negribējis gan šis līst, bet kad saimnieks nācis pa durvīm iekšā, tad bijis vien jālien pie plikā, kaut gan bijis ļoti bail; jo pliko noturējis par pašu nelabo, tikai kunga dēla ādā. Tagad kunga dēls esot bijis lepns uz savu plikumu, jo redzējis tādas lietas, par kurām saimnieks ne tikai drēbes dotu. Kunga dēls prasījis, lai šis dodot drēbes, tad nesacīšot šā darbus saimniekam. Drīz kunga dēls esot bijis apģērbies, bet mīļāka'1s! nu bijis gluži pliks. Tagad bijis jāizprāto, kur palikt plikajam. Prātojuši, prātojuši, līdz izprātojuši arī. Aiz skursteņa esot stāvējusi pelnu un saslauku kaste, kas nebijusi aizslēgta. Tagad kunga dēls pacēlis kastes vāku un licis plikajam kāpt kastē. Kad plikais bijis kastē, tad kunga dēls aiztaisījis vāku, aizlicis krampi un aizbāzis tapu priekšā.

Nu kunga dēls esot gājis pie saiminieka un izsūdzējis savas bēdas. Šim neesot tādas kastes, bet šā pelnu un saslauku kaste labi noderētu, jo šis esot nodomājis rīt lielajā gada tirgū rādīt visiem tirdziniekiem dzīvu velnu. Bet vienīgā bēda esot par kasti, kur tādu ņemt. Nu saimnieks, lāga vīrs, nekā &127;auna nedomādams, solījis arī uz vienu dienu savu pelnu un saslauku kasti.

Tad kunga dēls aizgājis uz nāburgiem bēdas meklēt. Pati saimniece jau gulējusi, un nu vīram nācies pa tumsu noģērbties. Tagad nu kunga dēls gājis droši jo droši pie sieviņas gulēt. Šī viņu nu saukusi par mīļo vīriņu. Gan bučojusi, gan citādi visādi bijusi laba. Tā šie nu gulējuši visu cauru nakti. Tikai tā ap rīta pusi vīriņš izgājis ārā un vairs nenācis atpakaļ. Nu sieva sākusi bažīties; ka tik kāds burvis neesot šās mīļo vīriņu nobūris. Kad atnākusi gaisma - drēbes gan redzējusi un atradusi, bet vīriņš nekur vairs nebijis atrodams.

Otrā rītā kunga dēls bijis pēc pelnu un saslauku kastes pakaļ. Vīri paņēmuši kasti un iznesuši ārā, un ielikuši ratos, nezinādami; ka kastē atrodas dzīvais velns.

Tad pats kunga dēls uzsēdies un braucis uz lielo gada tirgu rādīt dzīvu velnu. Ceļā tas saticis to sievu, kuŗai pagājušo nakti tas vīrs noburts. Nu sieva stāstījusi: "Pagājušo nakti, kad es jau gulēju, bija pārnācis mans vīrs, un mēs&127; visu nakti tā mīļi gulējām. Bet tā ap rīta pusi mans vīrs, atstādams savas drēbes istabā, izgāja ārā. Un no tā laika vairs nezinu, kur viņš atrodas&127; Varbūt viņu kāds auns burvis nobūris, vai arī kas cits jauns gadījies ar viņu!"

Nu kunga dēls licis nelaimīgajai sievai sēsties uz kastes&127; un nu visi braukuši uz lielo tirgu. Kad bijuši braukuši kādu laiciņu, tad nelaimīgā sieva prasījuši kunga dēlam, ko šis tajā kastē vedot. Kunga dēls viņai atbildējis, ka vedot dzīvu velnu un visiem tirdziniekiem to par brīvu rādīšot. Sacīts darīts. Aizbraukuši tirgū. Kad kunga dēls saucis pilnā balsī, pakāpies uz kastes: "Sanāciet, sanāciet, veci un jauni, mazi un lieli, visiem rādīšu dzīvu velnu par brīvu!"

Kad ziņkārīgie tirdzinieki šo bijuši apstājuši kā baloži būra sētu, tad kunga dēls izvilcis tapu, attaisījis krampi, un nu visi gaidījuši ar atplēstām ;mutēm. Bet kunga dēls vēl arvien vilcinājies pacelt kastes vāku. Pagājuši vēl daži acumirkli, tad kastes vāks ar sparu atsprādzis vaļā un no kastes pacēlies liels pelnu un kvēpu mākonis. Tad liels, melns stāvs ar vienu ķērienu ierāvis kungu dēlu kastē un aizcirtis vāku, bet pats izlēcis un pār ziņkārīgo galvām aizskrējis uz tuvējo mežiņu. Tagad nelaimīgā sieva aizlikusi krampi kastei un atkal tāpat aizbāzusi ar tapu.

Neviens nu nedrīkstējis iet pie kastes, kurā dzīvi velni, kaut gan kunga dzīvību vajadzējis glābt, jo baidījušies, ka neizlec vēl kāds niknāks velns un nesamet visus tirdziniekus kastē. Tad, kad nelaimīgā sieva bijusi tirgu apskatījusi un savu vīru nekur neatradusi, tā gājusi uz māju. Ceļā tā satikusi savu vīru labi apģērbušos uz tirgu nākam. Nu sieva sākusi stāstīt savas bēdas, un to trako notikumu ar dzīvo velnu, un par kungu, kas tagad atrodoties kastē. Tagad vīrs apsolījies lāga kunga dēlu izglābt no drošas nāves.

Kaste un zirgi vēl arvien stāvējuši vecā vietā. Tad abi uzsēdušies uz kastes un veduši kasti tam, kam tā pieder. Nāburgs nu prasījis, kāds tad nu tas dzīvais velns esot iznācis. Kaimiņš nu piegrūdis savai sievai, lai šī cieš klusu un pats sacījis: "Velns paliek velns, bet šis netīrais kungs gan nav kunga vārda vērts!"

Ar šiem vārdiem kaimiņš atrāvis krampi un pacēlis kastes vāku.