5. A. 1725. Skolnieks J. Banazis no J. Otaņkes Nīcā. K. Lielozola kr.

Reiz vienam ķēniņam bijis dēls un viņam nebijis, nekādu bēdu. Tāpēc viņš domā iet pasaulē visām bēdām pretī. Ķēniņa dēls pajēmis ķēniņa labāko zirgu un sedlus, apģērbis smukas drānas un jājis bēdas meklēt. Bijis karsts 1aiks un puisis nogājis pie vienas upītes un domājis iet mazgāties. Noģērbis drānas, piesējis zirgu pie staba un gājis pliks upē. Bet upē mazgājoties, viņš ieraudzījis, ka viņa zirgu; un drānas aiznes kāds svešs vīrs. Tas uzsēdies zirgam mugurā, drānas uzlicis uz zirga un aizjājis. Puisis gan skrējis no upes laukā, bet jājējs jau bijis prom. . . Nu puisim bija bēdas rokā, un viņš nezināja, ko iesākt.

Viņš nogaidīja vakaru un tad pa tumsu gāja un kādas māju uguntiņas pusi. Nogājis pie mājiņas, viņš dzirdēja vaimanājam vienu vīru, kam bijušas 1ielas bēdas. Bet puisis būdiņā nevarējis tikt iekšā. Tad viņš uzkāpa uz mājiņas jumtu un pa skurstinu nolaidās zemē. Tā nu viņš bija palicis pavisam mells kā vells. Nu viņš iegāja iekšā, bet lai neiztraucētu vīru, aizlīda aizkrāsnē. Vīrs vaimanāja, tāpēc ka viņa sieva bija draudzējusies ar citiem puišiem.

Pēc kāda laiciņa vīrs izgāja laukā, istabā ienāca viņa sieva, staigāja no viena istabas gala uz otru un trokšņoja.

Te nejauši kas bungāja pie istabas loga un sieva ielaida istabā vienu jaunu vīrieti, kas bija viņas draugs. Nu sieva izcepa penkokus un gaļu, pajēma baltmaizi un ar jauno draugu piesēdās pie galda un ēda un dzēra. Bet te atkal kas bungāja pie loga un viņa teica draugam, ka tas esot viņas vīrs, un lika šim paslēpties aizkrāsnē. Draugs uzskrēja mellajam virsū. bet sieva penkokus un baltmaizi salika uz krāsni, tad pati gāja laist vīru iekšā. Vīrs ienācis lūdza sievu, lai dodot šim ko ēst. Sieva teikusi, kur ta viņa dabūšot, ka pašai neesot ko ēst, te viņai esot tikai bēdas un raizes. Bet vīrs zinājis, ka šās draugs ir aizkrāsnē. Tad viņš teicis uz sievas: "Ja tu gribi, es varu tev tās bēdas izdzīt, tikai uzsildi man karstu ūdeni."

Sieva uzsildījusi karstu ūdeni un iedevusi vīram. Vīrs šļācis ūdeni gar sienām un labi krietni iešļācis aizkrāsnē. Draugs redzējis, ka labi nebūs, raidījis mello laukā, bet mellais teicis, ka viņš gan iešot, lai tik donot viņam drānas. Mellais raidījis atkal draugu laukā - tā strīdējušies lielu laiku, kamēr brūtgāns mucis laukā pa galvu, pa kaklu. Nu vīrs teicis sievai: "Rau, kur tavas bēdas izskrēja laukā."

Iznācis ar mellais no aizkrāsnes un teicis : "Nu es reiz redzēju bēdas."

Tad sieva sanesa penkokus uz galdu un visi nu ēda un dzēra un priecājas.