2. A. 1726. A. Skujiņa no Romanovskas Rīgā. P. Birkerts, Latvju t. anekdotes, II, 464, 2409.

Jauna smuka meita aizgājusi pie mācītāja grēkus sūdzēt. Pats eņģelis Gābriēls piedos šonakt tavus grēkus," mācītājs svinīgā balsī paziņojis. Meita aizgāja mājās un izstāstījusi gaidāmo notikumu savam preciniekam, kas nolēmis pagultē visu novērot. Arī ķesteris izdzirdis par eņģeli Gābriēlu, nevarējis mājās nociesties, aizskrējis uz grēcinieces māju un nepamanīts palīdis aizkrāsnē. Tumsā visi redz: pa logu lien istabā eņģelis Gābriēls, baltās drēbēs un zelta krustu par plecu. Viņš noliek krustu un kāpj meitas gultā. Puisis aiz dusmām palicis vai traks, līdis no pagultes laukā un smērējis Gābriēlam - vai acs vai galva! Šis, nabadziņš, tikko ar mokām aizvilcies atpakaļ uz mācītāju muižu, bet zelta krustu meita paturējusi sev, no eņģeļa Gābriēla par piemiņu. Svēdienā mācītājs saucis no kanceles: "Tā Iev būt vien lab meit, ja viņ nebūt tik viltīg! Viņ ir man zelt krust nozaguš un man paš piekāvuš!"

Ķesteris, kas mājās aizmucis veselu ādu, baznīcas otrā galā atsaucies: "Ja es nebūt pa log izlecs, man ar tāpat būt gājs!"