3. A. 1726. J. Bankins "Šis un tas", I, 1872, 37.

Ļoti bagāta sieviņa dzīvoja tikai ar savu meitiņu lielā greznā mājā. Viņai visas lietas bija papilnam un neka; retrūka no laicīgām mantām un pasaulīgiem labumiem; tāpēc nogājusi baznīcā citu neko nezināja izlūgties no Dieva kā "viesus no debesim."

Kad tā reizu sēdēja baznīcā soliņā un nupat savu lūgšanu bija beigusi, tad grāmata nokrita no griestiem un tai iekrita pašā klēpī. Tur stāvēja rakstīts, ka šovakar pulkstin sešos divi viesi no debesīm, Miķelis un Gābriēls pie tās būšot; bet nevienam pašam cilvēciņam to nebūšot dabūt zināt un nekādai dvēselei to sajust.

Viņa sataisīja visdārgākos un visgaršīgākos ēdienus un dzērienus un piekrāva ar tiem galdu gubu gubām. Tai pašai jau bija diezgan dārgi sudraba trauki, zelta biķeŗi un dozes, bet viņa gŗibēja dabūt saviem debesviesiem vēl dārgākus un labākus. Viņa tāpēc ,stellēja pēc traukiem meitiņu pie sava brāļa, kas vēl bagātāks bija nekā šī. Brālis ermojās par to, ka māsa pie viņa pēc traukiem stellējusi, jo viņš labi zināja, ka tai pašai jau bija diezgan dārgi un labi trauki, tādi kā nevienam citam pilsētā. Viņš paliek domīgs, prasa un taujā meiteni, kas tie tādi augsti viesi tur būšot; vai kāds princis, vai pats ķēniņš? Tā arvien atbild, ka nezinot, un liedzas sacīt; mātesbrālis šai pēdīgi teic, ja nesacīšot, kas par viesiem gaidāmi, tad traukus nedabūšot. Nu tā izpļāpa, kā mātei gaidāmi "viesi no debesīm".

Pa tam mājā viesi jau bija sabraukuši; smuka karīta, kam četri zirgi priekšā, bija daskrējusi un divi spārnaini eņģeļi no tās bija izlēkuši un ienākuši istabā. Līga meitene ar traukiem bija aizgājusi, tad krusttēvs paņem lielu klēts atslēgu un dodas uz turieni; mājas duris bija vaļā, tāpēc šis vēl tika iekšā. Tas nu daiet pie viesistabas durīm un klauvē ar atslēgu klap, klap! pirmo reizi; eņģeļi satrūkstas. Otru reizi atkal klap, klap! tie nu vairs nezina, kur sprukt, kur ne. Kad nu trešo reiz klaudza., tad madāma sauc, lai nāk iekšā. Duris atveŗas un tur ienāk vīrs ar lielu atslēgu. Šis, eņģeļus bargi uzlūkkodams, uz tiem saka: "Es esmu Pēteris, man atslēgas arvien stāv ķešā. Sakat man kā jūs tikuši laukā no debesīm." Tie nu paliek bāli kā līķi un nezina ne vārdu atbildēt.

Viņš jau šurp nākdams bija paņēmis no policejas zaldātus un licis apstāt māju; tādēļ nu tik sauca tos iekšā, pavēlēja saņemt abus eņģeļus ciet un aizvest ne vis uz debesīm, bet uz elli, proti uz ķurmi. Rītā šos pārklausīja, un tie izsacīja, ka esot noklausījušies madāmas lūgšanas baznīcā un bijuši nodomājuši nokaut madāmu līdz ar viņas meitiņu un tad aplaupīt.