5. A. 1726. K. Bukums no 72 g. v. K. Slavietes Mūrmuižas pag, P. Birkerts, Latvju t. anekdotes, II, 553, 2596.

Viens mācītājs bieži no kanceles lamājis puišus un meitas, ka tie kā suņi pa naktim ejot pie kuņām, un teicis, ka viņa draudzē neesot nevienas godīgas meitas. Toreiz mācītājs vēl bijis puisis. Šķesteris teicis, ka viņš zinot, kur ir godīgas meitas. Nu sarunājuši abi ar šķesteri iet turpu. Šķesteris padevis meitām ziņu, ka mācītājs ar viņu ies, lai nelaižot iekšā. Vakarā nogājuši. Šķesteris bijis galvenais runātājs, bet meitas nelaidušas iekšā, lamājušas par suņiem un sūtījušas prom.

Dārzā bijuši paslēpušies puiši, tie vēl mācītāju piepēruši un vazājuši pa ērkšķiem ar pliku pakaļu. Nu meitām bijis mācītājs jāārstē, jāsmērē un jāmazgā. Svētdienā mācītājs teicis no kanceles, ka tās esot gan godīgas meitas, lai tie suņi ejot citur meklēt kuņas, tur viņiem nekas neiznākšot.