1. A. 1735. Fricis Meijers Jaun-Aucē. Bīlenšteina kr. LP, VI, 359, 98. M. Bohm, Lettische Schwānke, 7, 8.

Vienreiz viens mācītājs saucis baznīcā, lai viņam dodot, cik tikai katrs spējot - Dievs dubulti atdošot!

Labi. Un tā vienam saim(n)iekam vairāk nebijis, kā tikai viena vienīga gosniņa un to pašu tūliņ ņēmis un atdevis mācītājam. Tā palicis. Te uz vienreiz, vasaru, mācītāja govis bizenēdamas visas saskrēj(u)šas šī paša saim(n)ieka sētā.

Mācītājs nākot govim pakaļ -- šis neatdodot vis: viņš neiešot savas Dieva dotās govis mācītājam atdot un lai atminoties, ko pats vēl teicis, ka dots devējam atdošoties.

Neko darīt - mācītājs sūdzējis kungam; bet kungs nospriedis, ka govis taču saim(n)iekam piederot.