2. A. 1735. P. Šmits no P. Zeltiņas Ikšķilē.

Vienam mācītājam bijušas deviņdesmit deviņas govis un viņš nu vēlējies, lai dabūtu pilnu simtu. Svētdien sprediķi sacīdams, viņš pieminējis, kas viņam došot vienu govi, tam Dievs simtkārtīgi atmaksāšot.

To sprediķi noklausījies viens nabaga kalpiņš, kam bijusi tikai viena govs. Mājā pārnācis, viņš teicis savai sievai, ka viņš gribot atdot mācītājam savu govi. Sieva gan gribējusi to pārrunāt, bet nekā nepanākusi, un nākošā rītā kalps aizvedis savu govi uz mācītāja muižu.

Te kādu dienu bijis ļoti karsts laiks un mācītāja govis sākušas bizot. Kalpa dāvātā govs nu skrējusi uz savu agrāko māju un citas mācītāja govis tai līdz. Kalps nu visas govis sadzinis savā aplokā. Mācītāja gans gan skrējis govim pakaļ, bet kalps nav tās atdevis. Tad atnācis pēc govim pats mācītājs, bet kalps tam atbildējis, ka tās esot viņa govis, jo Dievs nu tam esot simtkārtīgi atdevis, kā viņš pats esot sprediķī sludinājis. Mācītājs gan sūdzējis kalpu pie tiesas, bet tas uzdevis visus baznīcēnus par lieciniekiem, un tā nu kalpam palikušas visas Dieva dotās govis.