3. A. 1735. «Latvietis" 1882. g. P. Birkerts. Latvju tautas anekdotes, II, 324, 2074.

Mācītājs sludinājis katru nedēļu ļaudim baznīcā, lai dodot nabagiem dāvanas bagātīgi. Katram devējam Dievs desmit un simtkārtīgi par to atlīdzināšot. To jau daudzreiz bijis dzirdējis arī viens paturīgs zemnieks, mācītāja robežnieks, kas baznīcu bieži vien apmeklējis. Tas arī sācis pēc mācītāja padoma daŗīt: devis nabagiem dāvanas pēc dāvanām, allaž ticēdams, ka Dievs viņam par to tak daudzkārtīgi atlīdzināšot. Bet no šīs atlīdzināšanas tas taču nevarējis un nevarējis nekad nekā sagaidīt, lai gan jau bijis gandrīz visu savu padomu atdevis nabagiem. Sācis jau gandrīz šaubīties, vai mācītājam esot taisnība. Bet te reiz vienā karstā vasaras dienā gadījies sevišķs notikums, kas iznīcinājis šo viņa grēcīgo šaubību. Proti, šai dienā ganījuši gani lopus netāli no viņa mājām. No karsta laika tie sākuši stipri bizinēt un sabizinējuši visi viņa, zemnieka, laidarā. Šis nu patiešām domā, ka tā nu ir mācītāja apsolītā Dieva atlīdzināšana par viņa bagātīgo palīdzību nabagiem. Ņem un sadzen tos visus savā kūtī un patura kā savus lopus. - Gan vēlāk mācītājs gribējis no zemnieka atprasīt savus lopus, bet tas šos nedevis, vienmēr atsaukdamies uz to, ka tie esot viņa. mācītāja, paša apsolītā Dieva atlīdzināšana par viņa padarītiem labiem darbiem. Nevēloties savus vārdus par meliem izrādīt, mācītājam gribot negribot savi lopi bijuši jāatstāj viņu jaunajam īpašniekam.

Piezīme. Tādu pašu pasaku vēl uzrakstījusi V. Purīte Alūksnē. P. Birkerts, L. t. a. II, 325, 2075. P. Š.