5. A. 1735. A. Vējiņa no Lābāna Ergļu pag. P. Birkerts, Latvju t. anekdotes, II, 458, 2396.

Mācītājs stāstījis no kanceles, ka priecīgu devēju Dievs mīlot un ko Dievs dodot, cilvēki nevarot atņemt. Stāstījis tādēļ, ka &127;audis nenesuši pietiekoši daudz dāvanas, un tādēļ bijis grēcīgās sirdis jāatkausē ar dievvārdiem.

Viens dievbijīgs večuks arī tūlīt otrā dienā aizvedis uz mācītājmuižu savu vienīgo gotiņu, kā dāvanu mācītājam.

Vasara bijusi karsta, un pēc ne cik ilga laika viss mācītāja

ganāmpulks sabizenējis večuka kūtī. Šis priecājies, ka Dievs atsūtījis viņam tik daudz lopiņu. Bet drīz atnācis mācītājs ar saviem puišiem, lai lopus dzītu atpakaļ. Bet večuks liedzies izdot un teicis: "Vai tad mācītāj' lielskungs neatcerās, ko svētdien no kanceles teica: ko Dievs devis, cilvēks nevar atņemt." Un mācītājs neko nevarējis darīt, jo tā jau bij teicis svētdienas sprediķī, un arī tiesā ticis nospriests par labu večukam.

Piezīme. A. Ašaks no Slokas uzrakstījis ļoti līdzīgu variantu, kur mācītājs sacījis, ka Dievs septiņkārt atlīdzinot dāvanas. P. Birkerts, L. t. a. II, 459, 2398. P. Š.