1. A. 1736. M. Garkolne no 76 g. v. Īvas Staleidzānes Atašienē. Latvju kultūras kr.

Pi vīna popa nadzeivuoja kolpi, jo pops jūs vysod apmuonīja un rudenī nasamoksuoja. Atsaroda vīns puiss un dūmoj: "Īšu es pi popa par kolpu, jis manis naapmuonīs!"

Aizguoja puiss pi popa, sadarīja lūni un dzeivoj. Atstruodoj puiss godu pi popa par kolpu un soka: "Batjuška, samoksoj nūrunuotū lūni!"

"Es atnesšu tev treis lītas, jo tu atminēsi kas juos ir, tad es samoksuošu!" atbildēja pops. "Labi!" soka puiss.

Pops aizguoja, atnesja kači un prosa nu kolpa: "Kas itys ir?" "Kačs!" atbildēja kolps. "Itys nav kačs, te ir teirība!" soka pops un aiznesja kači prūjom.

Tad pops atnesja guni un prosa: "Kas itys ir?" "Guņs!" atbildēja kolps. "Nav guņs, te ir skaistums!" soka pops un aiznesja guni prūjom.

Tad pops atnesja yudeni un prosa: "Kas itys ir?" "Yudeņs!" atbildēja kolps. "Nav yudeņs, itvs ir gluobējs!" soka pops.

Tai pops aiznesja guni prūjom un kolps navarēja sajemt nu popa nūrunuotuos lūnes. Utrā dīnā kolps pajēmja dagūšu molkas pagali, pīsēja kačam pi astes un izsvīdja uz popa ustobas jumta. Jumts suoka degt, bet kolps klīdz: "Batjuška, teirība iznesja uz jumta skaistumu! Meklej gluobēja! Jo nadabuosi giuobēja, tad nabyusi par saiminīku!"

Pops nasaprota, kū kolps klīdzja un muoja sadaga.

Piezīme. Šī pasaka noder arī 1940. Ārnes numuram. P. Š.